Bet Sniega māmuļa tinās tikai dziļāk savā baltajā villainē. Pēc tam arī Brūncepuris sāka gauži lūgties:
«Mīļais Lauski! Mīļā Sarmiņ! Nāciet atpakaļ uz ciemu! Bez jums jau nav nekādi Ziemassvētki! Mēs jūs tagad ļoti cienīsim! Es esmu pat ar mieru jums uzdāvināt savu skaisto koši zilo lietussargu.»
Bet Lauskis un Sarma tikai nicīgi savilka degunus un teica, ka viņiem tāds lietussargs nemaz neesot vajadzīgs.
Rūķi lūdzās un lūdzās, viņi aizgrābjoši klanījās un locījās, bet viss bija gluži veltīgi. Zilcepurim no bēdām nokārās deguns, Zaļcepurim raustījās lūpa, bet nabaga Brūncepuris bija tik sašļucis, ka uz viņu pat vairs skatīties negribējās. Un kā gan rūķi lai nebēdātos! Viņi taču bija pie visa vainīgi! Pat uz ciemu rūķi vairs neuzdrošinājās iet atpakaļ, jo tur visi pretimnācēji rādīja dusmīgas sejas. Un tas bija tik ļoti, ļoti nepatīkami!
Maza zvaigznīte, izlīdusi no mākoņu spraugas, apsēdās uz padebeša un klausījās. Tad viņa uzrunāja Sala tētiņa ģimeni:
«Palūkojieties taču kaut drusku uz tiem nabaga rūķiem! Redziet, cik Zilcepurim bēdīgs deguns, kā Zaļcepurim raustās lūpa un cik Brūncepuris sašļucis. Vai jums viņu nemaz nav žēl?»
«Mums ir ledus sirdis!» Sala tētiņš atteica, «tāpēc tādi bēdīgi deguni mūs daudz neietekmē. Un bez tam - mēs esam ļoti, ļoti aizvainoti.»
Bet mazā zvaigznīte nelikās mierā:
«Vai tomēr nebūtu iespējams šos Ziemassvētkus kaut kā izlabot?» viņa jautāja. «Es te augšā dzirdu visu, kas lejā notiek. Neviens nav apmierināts ar tādiem Ziemassvētkiem. Nevajag taču šo trīs rūķu dēļ sabojāt svētkus visam ciemam!»
To dzirdot, Sniega māmuļa kļuva tā kā pielaidīgāka. Viņa piegrūda vīram pie sāniem un klusu teica: «Man liekas, ka zvaigznītei taisnība.»
Bet Sala tētiņš nebija tik viegli pielabināms. Viņš braucīja savas lāsteku ūsas un sacīja:
«Atkusnis ir paspējis visu sabojāt. Lai to salabotu, mums vajadzētu pielikt milzīgas pūles.»
To pašu teica arī Lauskis un Sarma.

«Man jau nav nekāda prieka tā strādāt un plēsties,» Sala tētiņš vēl piebilda. «Rūķi sola dot par to tikai rauga pankūkas, piena ķīseli un vienu zilu lietussargu. Tāda alga ir par mazu.»
«Bet kādu algu tad jūs īsti vēlaties?» zvaigznīte mirgodama jautāja. Tad Sala tētiņš uzpūtīgi pacēla savu smailo degunu un lielīgi noteica:
«Mēs gribam karalisku algu!»
Mazā zvaigznīte atbalstīja galvu rokās un ilgi domāja. Viņa skuma par visiem tiem, kam šogad izjaukti baltie Ziemassvētki. Tāpēc zvaigznīte bija ko nolēmusi. «Ejiet visi atpakaļ uz rūķu ciemu!» zvaigznīte teica Sala tētiņa ģimenei, «es jūs atalgošu. Es dāvināšu jums savu mirdzumu.»

Pēc tam iestājās uz īsu brīdi liels klusums, un tas bija pārsteiguma klusums. Visi trīs rūķi pacēla galvas un izbrīnījušies skatījās augšup mazajā zvaigznītē, kura mīļi mirgoja, sēdēdama uz padebešu malas.
« Cik viņa laba!» Zilcepuris aizgrābts čukstēja.

«To es nemaz negaidīju!» Zaļcepuris piebilda.

Bet Sala tētiņš pamāja savai ģimenei un viņi visi devās lejup no pakalna uz rūķu ciemu. Vispirms viņi padzina Atkusni un visus slapjos dubļu velniņus. Tad Sala tētiņš sakāra lāstekas pie namiņu jumtiem, uzvilka ūdeņiem garozas un ieaudzēja leduspuķes visās rūtīs. Pēc tam Sniega māmuļa sāka purināt savas baltās villaines un vieglas pūkas pārsedza palodzes, nosēdās uz sētas mietiņiem un uz rūķu krāsainajām cepurēm. Visi ciema rūķi bija izskrējuši uz ielām, ķēra pārslas, vāļājās pa sniegu, gavilēja no liela prieka, apkampa Zilcepuri bučoja Zaļcepuri un Brūncepuri.Neviens par to vairs neuztraucās, ja Sala tētiņš joka pēc kādam iedūra nāsīs ar savu sīko adatiņu.
Bija atkal balti Ziemassvētki, visas malas sniega pilnas, visi koki un krūmi apsarmojuši kā pasakā.
Tad mazā zvaigznīte atraisījās no mākoņa, aizvēra acis un nokrita lejā sniegos, saplīsdama tūkstoš mirdzošās drumstaliņās. Tā izšķīda pāri visam sniegam, un sniegs sāka mirgot, apbērts neskaitāmiem brīnišķīgiem vizuļiem... Lauskis kā apreibis ielaida savu cirvīti sētas stabā un mirkšķināja apžilbušās acis. Bet baltā Sniega māmuļa laimīgi smaidīja un priecājās: «Tagad mēsesam bagāti, ļoti bagāti! Mūsu sniegi vizuļo skaistāk kā sudrabs un greznāk kā zelts!»

Tas viss notika sen, sen. Bet vēl aizvien skaidrās, vēsās ziemas naktīs rūķi iziet klajumos un salikuši rokas klusēdami skatās sniega vizuļos. Viņi atceras mazo zvaigznīti, kas reiz atdeva sniegam savu mirdzumu.