Tas bija pirms vairāk nekā simt gadiem!

   Aiz meža liela ezera krastā atradās veca muiža. Tai apkārt bija dziļi grāvji, kuros auga vilkvālītes, meldri un niedres. Tilta tuvumā pie iebraucamiem vārtiem auga vecs vītols, kam zari nokārās pār niedrēm.

   No iebraucamā ceļa atskanēja tauru skaņas un pakavu dunoņa, un tāpēc mazā ganu meitene steidzās nodzīt zosis malā no tilta, lai mednieki aulekšodami tās nesamin. Tie brāzās kā vējš, tāpēc viņai bija steigšus jāuzlec uz augstā stūra akmens tilta galā, lai nepakļūtu zirgiem zem kājām. Viņa bija vēl pa pusei bērns, sīciņa un smalka, bet ar mīlīgu seju un spožām acīm; taču muižas īpašnieks to neievēroja; jādams aulekšiem kā vējš, viņš saņēma pātagu aiz tievgaļa un rupjā jautrībā grūda viņai ar resgali krūtīs tā, ka viņa atmuguriski nokrita zemē.

   "Katram sava vieta!" viņš iesaucās. "Un tavējā — grāvī!" To pateicis, viņš skaļi iesmējās par tādu varenu joku, un pārējie smējās līdzi. Viss mednieku bars sāka kliegt un trokšņot, suņi rēja, patiesi:

            "Bagāti putni lido, ka švīkst!"

   Dievs vien zina, cik bagāts viņš galu galā bija.

   Nabaga meitene krītot pieķērās pie nolīkušā vītola zara; pie tā viņa turējās virs dūņām, un, līdzko kungi ar suņiem bija nozuduši aiz vārtiem, pūlējās tikt augšā. Zars lūza, viņa krita niedrēs, bet tai pašā brīdī viņu satvēra kāda spēcīga roka. Tas bija kāds apkārtstaigājošs pauninieks, kas to pa gabalu bija redzējis un nu bija piesteidzies palīgā.

   "Katram sava vieta!" viņš sacīja, lielkungu mēdīdams, un izvilka meiteni sausumā. Nolūzušo zaru viņš gribēja pielikt tai vietā, kur tas bija lūzis, bet "katram sava vieta" ne vienmēr der. Tad viņš iesprauda zaru mīkstajā zemē, sacīdams: "Audz, cik vien spēj, lai no tevis iznāk stabule, ar kuru tos tur, pilī, krietni padancināt!" Ar to viņš kungam un tā līdziniekiem novēlēja krietnu pērienu. Tad viņš iegāja pilī — ne kungu zālē, jo priekš tās viņš bija par prastu, bet saimes istabā, kur ļaudis apskatīja viņa preces un pirkdami kaulējās. No augšas, no ēdamzāles skanēja troksnis un bļaustīšanās. Vispār jau tai vajadzēja būt dziesmai, bet kungi dziedāt nemācēja labāk. Skanēja smiekli un suņu gaudošana, rīšana un plītēšana gāja pilnā sparā; vīns un vecs, stiprs alus putoja glāzēs un krūzēs, ari medību suņi mielojās līdzi. Dažus no tiem junkuri bučoja, purnus papriekš noslaucījusi ar suņu garajām, noļukušajām ausīm. Pauninieks ar savām precēm tika uzsaukts augšā, bet tikai tādēļ, lai varētu par viņu pasmieties. Vīns viņiem bija sakāpis galvās un prāts izbēdzis ārā. Viņi lēja viņam alu zeķē un teica, lai dzerot, bet labi žigli! Tas bija ārkārtīgi labs joks, par ko visiem bija lielu lielie smiekli. Veseli bari lopu, zemnieki un zemnieku ciemi tika likti uz vienas kārts un paspēlēti.