Nu vecais, godīgais ministrs iegāja zālē, kur abi blēži sēdēja, klaudzinādami tukšās stelles. "Dievs pasargā!" iedomājās vecais ministrs, ieplezdams acis. "Es taču neko neredzu!" Bet to vis viņš neteica.

   Abi blēži lūdza ministru, vai viņš nebūtu tik labs un nepanāktos tuvāk, un jautāja, vai tas neesot skaists raksts un košas krāsas. Tad viņi norādīja uz tukšajām stellēm, un nabaga vecais ministrs, lai kā bolīja acis, nevarēja neko ieraudzīt, jo tur jau arī nekā nebija. "Žēlīgais Dievs!" viņš domāja. "Vai es būtu muļķis? Nebūtu nekad to domājis, un neviens cilvēks to nedrīkst zināt! Vai tad es nederu savam amatam? Nē, nedrīkstu gan nevienam stāstīt, ka neredzu drānu!"

   "Nu, vai tad jums nekas par to nav sakāms?" viens no audējiem jautāja.

   "O, tā ir glīta, brīnumskaista!" vecais ministrs jūsmoja, caur acenēm skatīdamies. "Kas tās par krāsām! Kas par rakstu! Jā, pateikšu ķeizaram, ka man tā bezgala patīk!"

   "Mums prieks to dzirdēt!" teica abi audēji, saukdami krāsas un brīnumaino rakstu vārdā. Vecais ministrs vērīgi klausījās, lai, pie ķeizara nonācis, varētu stāstīt to pašu, un to viņš ari darīja.

   Tagad blēži prasīja vēl naudu, zīdu un zeltu, kas vajadzīgs audumam. To visu viņi iebāza sev kabatās, uz stellēm nenonāca ne diedziņš, bet viņi turpināja vien, kā pirmīt, aust ar tukšām stellēm.

   Drīz ķeizars sūtīja atkal citu godīgu ierēdni paraudzīties, kā veicas ar aušanu un vai drāna drīz nebūs gatava. Šim klājās tāpat kā pirmajam, viņš skatījās un skatījās, bet neko vairāk par tukšām stellēm nevarēja ieraudzīt.

   "Nu, vai nav skaists gabals?" abi blēži vaicāja, rādīdami un skaidrodami skaisto rakstu, kura nemaz nebija.

   "Muļķis es neesmu!" vīrs domāja. 'Tātad tas ir mans labais amats, kam es nederu? Ir nu gan ērmoti! Bet es nedrīkstu ļaut to nevienam manīt!" Un viņš slavēja drānu, ko neredzēja, izpauzdams viņiem savu prieku par skaistajām krāsām un daiļo rakstu. "Jā, tā nu gan ir brīnumskaista!" viņš teica ķeizaram.