"Jā!" visi kavalieri teica, bet nevarēja neko redzēt, jo nekā jau nebija.

   "Vai tagad Viņa Ķeizariskā Majestāte visžēlīgi nebūtu tik laipna un nenovilktu savas drēbes?" blēži vaicāja. 'Tad mēs jums uzvilktu jaunās, še, lielā spoguļa priekšā!"

   Ķeizars novilka visas savas drēbes, blēži izlikās dodam viņam katru jauno, tikko pašūto drēbju gabalu, un ķeizars grozījās un grozījās pie spoguļa.

   "Ak tu tētīt, cik labi viss pieguļ, cik labi viss stāv!" visi jūsmoja. "Kāds raksts, kādas krāsas! Tas ir brinum dārgs tērps!"

   "Baldahīns, zem kura Jūsu Majestāte ies gājienā, jau gaida pie durvīm!" galvenais ceremonijmeistars pavēstīja.

   "Esmu gatavs!" ķeizars sacīja. "Nu, vai nestāv labi?" un viņš vēlreiz nogrozījās spoguļa priekšā! Vajadzēja taču izlikties vērīgi aplūkojam savas goda drānas.

    Kambarkungi, kuriem bija jānes šlepe, nogrābstījās ar rokām pa grīdu, it kā paņemdami šlepes galu, un gāja, rokas gaisā pacēluši, neuzdrošinādamies likt manīt, ka viņi neko neredz.

    Tad ķeizars zem skaistā baldahīna gāja svinīgā gājienā un visi cilvēki uz ielām un logos sacīja: "Ak tu Kungs, cik ķeizara jaunās drēbes ir lieliskas! Un kāda skaista šlepe pie tērpa! Cik labi viss stāv!" Neviens negribēja atzīties, ka neko neredz, jo citādi viņš taču nederētu savam amatam vai ari būtu liels muļķis. Nevienas ķeizara drēbes nebija guvušas tādu atzinību.

   "Bet viņam taču nekā nav mugurā," kāds bērniņš iesaucās. "Ak tu Kungs un Dievs, klausaities, ko bērns savā nevainībā runā!" viņa tēvs sacīja. Un ļaudis iečukstēja ausī cits citam, ko bērns teicis.

   "Bet viņam taču nekā nav mugurā!" pēdīgi kliedza visi ļaudis.

   Ķeizars satrūkās, jo viņam šķita, ka tiem ir taisnība, bet viņš domāja: "Nu man jāiztur gājiens līdz galam." Un kambarkungi gāja tālāk, nesdami šlepi, kuras nemaz nebija.