Nu ķeizars pats gribēja to redzēt, kamēr tā vēl ir uz stellēm. Ar lielu pulku viscienīgāko vīru, starp kuriem bija ari abi vecie, godīgie ierēdņi, kas pirmīt še bija bijuši, viņš gāja pie abiem veiklajiem blēžiem, kas tagad auda no visa spēka, bet bez velkiem un audiem.

   "Vai nav smalki?" abi godīgie ierēdņi jautāja. "Jūsu Majestāte, paraugiet, kāds raksts, kādas krāsas!" viņi sacīja, rādīdami uz tukšajām stellēm, jo domāja, ka pārējie drānu laikam redz.

   "Kas tad tas?" ķeizars domāja. "Es neko neredzu! Tas taču ir briesmigi! Vai tad es esmu muļķis? Vai nederu par ķeizaru? Tas ir trakākais, kas varētu notikt!"

   "O, tā ir varen glīta!" teica ķeizars. 'Tā pelnījusi manu visaugstāko uzslavu!" Un viņš atzinīgi māja ar galvu, aplūkodams tukšās stelles, viņš negribēja teikt, ka nenieka neredz. Visa pavadoņu svīta, kas viņam bija līdzi, skatījās un skatījās, bet vairāk par citiem neviens nevarēja neko ieraudzīt, tomēr visi, tāpat kā ķeizars, sacīja: Ak, tas ir ļoti skaisti!" — dodami viņam padomu šīs jaunās, krāšņās drēbes pirmo reizi uzvilkt lielajā gājienā, kas bija gaidāms. "Vareni, skaisti, brīnišķīgi!" šie vārdi gāja no mutes mutē, un visi bija no sirds apmierināti ar drēbi. Abiem blēžiem ķeizars pasniedza bruņinieka krustu, nēsājamu pogcaurumā, un piešķīra viņiem galma audēju junkuru titulu.

   Visu nakti pirms svētku gājiena blēži bija nomodā pie vairāk nekā sešpadsmit iedegtām svecēm. Ļaudis varēja redzēt, kā viņi steidzas pašūt ķeizara jaunās drēbes gatavas. Viņi izlikās, ka izņem drānu no stellēm, grieza to, lielas šķēres pa gaisu vicinādami, šuva ar adatu bez diega un visbeidzot sacīja: "Lūk, drēbes nu ir gatavas!"

   Nāca pats ķeizars ar vislepnākajiem kavalieriem, un abi blēži, vienu roku gaisā pacēluši, it kā tajā kaut ko turēdami, sacīja: "Lūk, te ir bikses! Te ir svārki! Te apmetnis!" — un tā tālāk. "Viss ir tik viegls kā zirnekļa tīmeklītis! Liekas, ka nekā nav mugurā, bet tieši tur jau tas labums!"