Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Lāču pasaka
Teicējs: Ēriks Pozemkovskis
Autors: Imants Ziedonis
Lāču mātei katru pavasari dzima lācēni un šopavasar piedzima trīs: Ogu Lācis, Mušu Lācis un Medus Lācis. Ogu Lācis bija mātei vismīļākais, viņš bija vismierīgākais, vispaklausīgākais bērns pasaulē. Viņš nekur nelēca, neskrēja, nejandalējās, viņš tikai sēdēja un ēda ogas. Melleņu laikā viņam dibens bija melni raibs ogās nosēdēts — jo viņš reizēm bija tūļīgs lācis, tik tūļīgs un ēdelīgs, ka pieēdies sēdēja mellenēs un mānīja, lai ogas pašas nāk klāt:
Lai dzīvo ogas,
u-rā!
Kas nāk manā vē-de-rā!
"Mušu Lācis," teica Lāciene, "ir mans dullais bērns." Un tiešām — nebija vēl redzēts neviens lācis, kas tā dzītos pēc mušām. Viņš tām skrēja pakaļ cauru dienu. Viņš rēja uz mušām, lēca gaisā, krita atpakaļ, vienreiz izmežģīja, atpakaļ krizdams, astes strupuli, nekas nelīdzēja, skrēja atkal. Deva viņam ēst visu — ogas, medu, saldējumu, vafeles — nekas nelīdzēja, viņam garšoja tikai mušas. Viņš pats lielījās: es esmu mušu mednieks. Viņš pazina mušu pēdas, zināja mušu dziesmas, saoda mušu smakas. Viņš tikai paskatījās loga rūtī un pēc pēdām tūdaļ sazīmēja, kādas mušas te gājušas: cukurmušas, gaļasmušas vai lampiņmušas. Lampiņmušas gan parasti tupēja uz lampiņām vai lampiņu abažūriem. Bet vakaros pa logu uz lampiņām skrēja arī sēņu mušas, govju mušas un naktsmušas. Un Mušu Lācis visas tās prata atšķirt, pazina viņu pēdas un dziedāšanu.
Logu mušas dziedāja vairāk caur degunu, tām bija, logā sitoties, sadauzīti deguni, zaļo mušu dziesma bija pelēkzaļa kā pelējums, bet griestu mušām dziesmas arī visas skanēja otrādi, kājām gaisā. Dziesmā vārdi "Mēs esam griestu mušas" skanēja: "Sašum utseirg masē sēm."