— Vai tu atkal jau zīd savu īkšķi, pašmīlīgais Ķeplaizi? — viņam prasīja.

   — Nē, es rādu savam vēderam pigu, — gudri atbildēja Medus Lācis.

   — Ēd taču arī gaļu vai kaut ko citu! — viņam teica citi lāči. "- Citādi tu kļūsi tik salds, ka tevi kāds pavārs uzrullēs vēl uz kūkām... Vai noķers tevi cukurstandziņas, tad tu redzēsi! Sakniebs tevi gabalos!

   — Un peldēties arī tu nevari iet. Ja tu iekritīs! ūdenī, izkusīsi kā cukurgrauds!

     Bet tur nu nekā nevarēja darīt. Medus Lācis bija nolemts medus un cukura dzīvei, gaļas dzīve viņam nepatika. Kad citi mala gaļu — viņš gaļasmašīnā bēra cukurgraudus. Visas lācenītes viņš sauca par Konfektēm, tas bija visskaistākais vārds, kādā viņš kādu dēvēja.

   Viņš teica: "Mīļā Konfekte, tu ar tām pūkainām ausīm..." — vai: "Mīļā Konfekte ar riekstiem un zilo banti, vai tev nav mājās kāds kuģis ar sīrupu?" Viņam nepietika ar bundžiņu, viņš vienmēr gaidīja veselu sīrupa kuģi.

   Mazā Dacīte bija sakrājusi konfekšu papīriņus veselu kolekciju, vairākas burtnīcas. Medus Lācis, vienreiz pieticis pie kolekcijas, lasa: kon-fek-te. Šo-ko-lā-des kon-fek-te. Kon-fek-te.

   Ja konfekte, tad jāēd nost! Tik gudrs viņš nu bija! Bet neiedomājās, ka uzraksts jau vēl nav pati konfekte. Tā apēda viņš visus papīriņus. Dacīte vairākas dienas raudāja. Medus Lācim kā par sodu aizdambējās no papīriem vēders; nācās vēderu skalot ar ziepjūdeni. No tās reizes Medus Lācis neēda nevienus uzrakstus, arī tad ne, ja vārds bija izliets tieši no šokolādes, — vienmēr kasīja nost.