Lācis vienmēr tādās reizēs bija klāt un palīdzēja. Sevišķi kopš tās reizes, kad viena tēlniece bija atvedusi akmens lācīti. Ogu Lācis nesa un notupināja to dārzā tik saudzīgi, it kā tas būtu no kristāla, nevis no akmens. Bet vakarā, kad visi gāja mājā un skulptūras atstāja dārzā, Ogu Lācis vēl pinās ap akmens lāci, negāja prom un žēlīgi kaut ko murmulēja-buldurēja.

   — Vai nevar ņemt līdzi, — viņš rūca un rādīja ar ķepu uz akmens lāci.

   — Es rīt atnesīšu atpakaļ.

   — Nevar, — viņam teica.

   — Tad es palikšu tepat, — teica Ogu Lācis.

   — Nevar, nevar. Tas ir mākslas lācis, bet tu esi īstais lācis. Viņam te jāpaliek. Rīt sākas izstāde. — Un sargs slēdza vārtus ciet.

   — Bet viņš taču ir mūsējais — mēs taču abi esam lāči! — Ogu Lācis nesaprata.

   Bet sargs slēdza vārtus ciet. Ogu Lācis vēl pasēdēja pie vārtiņiem un tad bēdīgs gāja mājā. Viņš vēl nezināja, ka pilsētā ir vēl arī visādi citādi lāči, kurus nosauca pēc citām pazīmēm, ne tikai pēc tā vien, ko viņi ēda. Tā, piemēram, plīša lāči, sintētiskie lāči, parķa lāči un Zooloģiskā parka lāči. Ledusskapī varbūt mitinās leduslācīši. Pilsētā bija vairāk lāču, nekā varēja iedomāties. Un ar tiem vēl Ogu Lācis nebija sapazinies. Kad viņi sapazinās, tad dzīvot kļuva vēl interesantāk. Bet tā jau ir atkal cita pasaka.