"Tās žāvētās kurkuļogas," viņš teica un pirmo kastīti ar nopelnītajām plūmēm iebēra mājā maziņā vanniņā ūdenī. Plūmes sāka briest un otrā dienā jau bija pilnīgas un apaļas. Lācis tikai priecājās: "Drīz būs varžogas!"

   — Kādas varžogas? — pukojās Vecīte par lāča dīvainībām.

   — Nu, no maziem kurkuļiem taču izaug lielas vardes. Vai tad no kurkuļogām nevar izaugt vēl lielākas varžogas? — Lācis taisnojās.

   Palīdzot izkraut mašīnas, lācim kļuva pavisam skaidrs, cik tie cilvēki maz strādā un maz ēd. Tādu mašīnu ar kastēm lācis viens pats varēja izkraut viens un divi. Viņš vislabāk būtu tādu mašīnu iegāzis uzreiz veikalā iekšā, izņēmuši tikai lielos skatlogus un — hop! — mašīnu aiz malas, paceļ un iegāž veikalā iekšā, padauza šai pa dibenu un atgāž atpakaļ. Viens divi — un veikals pilns ar visādiem sieriem, desām un apelsīniem. Bet cilvēki tā ne — viņi pilnīgi niekojas, nes pa kastītei un to pašu nes stenēdami. Lācim patika nest smagumus, tad viņš jutās īsts lācis.

   Visu dienu nostāvējušam tirgū pie zālīšu buntītēm viņam vakaros ķepas niezēt niezēja kaut ko smagu padarīt. Tad viņš pastaigājās tāpat pa pilsētu un skatījās, vai nevar kādam ko palīdzēt. Ja ielas malā stāvēja sabojājusies mašīna, lācis labprāt to aizstūma līdz garāžai, bet naudu par palīdzību neņēma.

   "Ja nu kādu zemeni vakarā," viņš teica. "Vai labāk aprikozi, tādu pūkainu. Es tur tirgū pārdodu zālītes, es tur arī ēdu. Es esmu Ogu Lācis, bet aprikozes es neesmu vēl ēdis," un aplaizījās.

   Ļoti bieži brīvajā laikā lāci varēja satikt Pionieru pils Skulptūru dārza. Mākslinieki te rīkoja izstādes, atnest un izvietot akmenī vai dzelzī kaltās skulptūras nebija nieka lieta.