— Oho! Diezgan pasmags! — Bet pasmagais palidoja sāņus un, virvē pakāries, nāca atpakaļ. — Kauna nav! — jau dusmīgi ierūcās Medus Lācis un grūda kluci prom no visa spēka. Bet klucis, no visa spēka prom aizlidojis, no visa spēka nāca atpakaļ un iebelza Medus Lācim pa ribām tā, ka elpa aizrāvās. Lācis rēkdams grūda prom — klucis šņākdams nāca atpakaļ. Vēl stiprāk grūda prom — vēl stiprāk atpakaļ! Lācis sāka piekust, bet klucis nepiekusa. Un klucis lāci pievārēja, iebelza un lācis piekusis novēlās. Tātad: Medus Lācis gulēja pie ozola zemē izmežģītu ķepu, Auķis lūdza, lai lāci atdod viņai, viņai esot trīsdesmit deviņi lāči, un Medus Lācis tur būšot tikpat kā pie savējiem. Mežs vakar lāci atdeva. Ko viņš tagad tur dara, to prasiet Auķim. Adrese: Rīgā, Veidenbauma ielā 41/43, dzīv. 39.

   Visgrūtāk izvēlēties patēvu vai pamāti bija Ogu Lācim, jo — kur gan ir tik daudz ogu kā vasarā mežā? Bet rudeņos un pavasaros, un ziemā? Atdeva Lāci Zāļu Vecītei. Netālu no tirgus vārtiem ir Vecītes galds, pilns ar zāļu buntītēm, saknītēm un tējiņām. Večiņa ir maza un veca. Ziemā viņa tinas lakatu lakatos, tik un tā sals izsalst viņai cauri. Aukstākajos mēnešos aiz galda tējiņas viņas vietā pārdod lācis, vilna viņam bieza, un sals tajā sapinas kā lapsene. Večiņa guļ mājās un lasa žurnālu "Veselība", bet lācim patīk būt par pārdevēju, viņam patīk skatīties, kā cilvēki iet garām, kā viņi berzē degunus un ausis sala rītos, kādi cilvēkiem skaisti cimdi uz ķepām un apaļi velteņi kājās.

   Gandrīz kā lāči, domā Ogu Lācis, tikai smieklīgāki. Kad viņi nopērk tādu mazu buntīti vērmelīšu, lācim smiekli vien nāk. Lācis tādu buntīti pa vienu nāsi iešņauc iekšā, tad pa otru izšķauda laukā. Kad lācim sāp vēders, tad viņš apēd septiņus kilogramus vērmeļu, bet šie, cilvēki, iedzer puskrūzīti — un jau pietiek, un jau viebjas!

   Cilvēki ir smieklīgi vārgi. Te jau tirgū var redzēt, cik viņi nopērk ēšanai un cik viņi prot strādāt! Šitās pat dzērvenes. Viņi nopērk puslitriņu un to pašu ēd viebdamies. Lācis var dzērvenes ēst litriem, tikai večiņai tik daudz dzērveņu nemaz nav, tāpēc lācis katru vasaru ies palīdzēs večiņai ogas lasīt. Ķepas lācim kā ogu lasāmā mašīna — ar tādiem nagiem — kāš tikai caur melleņu vai brūkleņu mētrām un ber grozā. Večiņai patīk, ka viņai tāds strādīgs lācis, viņa šoziem to baro ar kaltētām pīlādžu, melleņu un paegļu ogām. Trūcīga barība, bet lāči jau daudz neēd. Dažreiz lācim gan iekārojas kaut ko sulīgāku, tad viņš palīdz izkraut veikalā preci un dabū par darbu kādu kasti ar žāvētām plūmēm. Plūmes lācis sauca par kurkuļogām.