Vienīgi dziesmiņa "Alus ari ira sula" bija ari otrādi, no otra gala saprotama. Medus Lācis bija salds un kārs. Viņš bija tik kārs, ka cukura viņam nekad nepietika. Kafijas krūzītē brokastīs viņš cukuru bēra tikmēr, kamēr visa kafija izlija un krūzīte bija pilna ar cukuru. Tad viņš priecājās un teica, ka tā tik esot kafija! Tik gardu kafiju viņš katru stundiņu varot dzert! Bet, kad neļāva viņam tā cukuroties, tad viņš izdomāja citas viltības. Vakaros, kad visi beidza tēju dzert, viņš izmanījās, nevienam nemanot, ielīst cukurtraukā. Vāciņš pār galvu — un paliek tur visu nakti. Visi izmeklējas — Medus Lāča nav. Bet Medus Lācis ēd visu nakti. No rīta visi dzer kafiju.

   Mušu Lācis — kā bāž cukurtraukā karotīti — nē! — kliedz cukurtraukā. Izbāž galvu Medus Lācis, pats ārā netiek. Tā pieēdies, tā pieresnojies, ka ārā netiek. Nācās sasist cukurtrauku, un Lāču māte pēc tam aizliedza Medus Lācim cukurtraukā līst un vispār nevienā traukā — ne kanniņās, ne termosos, ne pudelēs!

    Vienreiz Medus Lācis bija ielipis grāmatā, gribējis lasīt, bet grāmatas vāki aizkrituši ciet un Medus Lāci saspieduši plakanu kā novelkamo bildīti. Māte ilgi nevarēja lācēnu dabūt nost, vajadzēja turēt grāmatas lapu virs katla garaiņos, līdz Medus Lācis atlipa kā pastmarka. Bet pavisam plakans. Lāciene ielēja dēliņā piecus litrus medus, un tikai tad Medus Lācis kļuva atkal apaļš, salds un dzīvs.

   Medus Lācis bija ļoti mīlīgs un salds. Viņš bija tik salds, ka tuvas un tālas lācenītes gribēja ar viņu draudzēties: laizīja viņa purneli un teica, ka tas esot garšīgs kā saldējums, kā piena kokteilis. Medus Lācis pats zināja, ka viņš ir salds. Kad citu saldējumu nebija, viņš reizēm laizīja pats savu ķepu. Viņš varēja dienām sēdēt un sūkāt savu ķepu. Citi lāči teica, ka viņš esot pašmīlīgs. "Pašmīlīgais Ķeplaiža," viņi teica. Medus Lācis zināja, ka viņiem nevienam tik saldas ķepas nav, bet, negribēdams tik pašmīlīgs būt, kā par viņu tur runā, Medus Lācis izbāza īkšķi starp diviem pirkstiem un zīda savu īkšķi.