"Jā, bet man ir klājies citādi!" teica dzelzs pods, kam sērkociņi gulēja līdzās. "Jo no tā brīža, kopš esmu nācis pasaulē, esmu berzts un karsēts neskaitāmi daudz reižu. Es gādāju par ēdienu un, atklāti runājot, esmu galvenais šai mājā. Mans vienīgais prieks ir brīžos, kad galds novākts, tīram un glītam stāvēt uz plaukta un parunāt kādu prātīgu vārdu ar saviem biedriem. Izņemot ūdensspaini, kas šad un tad noiet lejā, pagalmā, mēs vienmēr dzīvojam šaipus durvīm. Vienīgais, kas pastāsta mums jaunākās vēstis, ir tirgus grozs, bet viņš tik asi runā par valdību un tautu — jā, nesen viens vecs pods aiz izbailēm par tādu valodu nokrita zemē un saplīsa. Jā, tas ir brīvdomātājs, es jums teikšu!" — "Nu tu runā par daudz!" šķiltavas sacīja, un tērauds uzsita pa kramu, ka dzirksteles vien nošķīda. "Vai nesarīkosim jautru vakaru?"

   "Jā, runāsim par to, kurš ir pats augstākais mūsu starpā!" sērkociņi ierosināja.

   "Nē, man nepatīk runāt pašai par sevi," māla bļoda sacīja. "Sarīkosim saviesīgu vakaru! Es sākšu, pastāstīdama kaut ko tādu, ko katrs būs piedzīvojis, tad ikviens varēs no sirds līdzi just, un tas būs ļoti patīkami: "Pie Baltijas jūras, pie Dānijas līčiem...""

   "Ļoti skaists sākums!" šķīvji teica. "Tas noteikti būs stāsts, kas mums patiks."

   "Jā, tur es pavadīju savu jaunību kādā klusā ģimenē. Mēbeles tika spodrinātas, grīda mazgāta un ik pārnedēļu pie logiem likti tīri aizkari."

   "Jūs nu gan interesanti stāstāt!" putekļu slotiņa teica. "Uzreiz ir skaidrs, ka to stāsta sievišķis: visam vijas cauri kaut kas tīrs."

   "Jā, to jūt gan!" teica ūdensspainis, aiz prieka palēkdamies tā, ka uz grīdas nošļakstēja ūdens.

   Un bļoda stāstīja tālāk, un beigas bija tikpat labas kā sākums. Visi šķīvji skanēja aiz prieka, un putekļu slotiņa izņēma zaļus pētersīļus no smilšu kastes un appušķoja ar tiem bļodu, zinādama, ka citi par to noskaitīsies, un domās piebilda: "Pušķoju es viņu šodien, viņa pušķos mani rīt."