"Mēs gribam dejot!" ogļu stangas teica un sāka dejot. Jā, Dievs, apžēlojies, cik augstu viņas cēla vienu kāju! Vecais krēsla pārvalks plīsa vai pušu, to redzēdams. "Varbūt mūs ari appušķos?" stangas teica un tika appušķotas ar'.

   "Tā jau tāda vienkāršā tauta vien ir!" sērkociņi domāja. Nu patvārim vajadzēja dziedāt, bet viņš bija saaukstējies un teica, ka varot dziedāt tikai vāroties. Bet tas bija no tīras lepnības vien, viņš gribēja dziedāt, tikai stāvēdams uz kungu galda.

   Uz palodzes sēdēja veca rakstāmspalva, ar ko kalpone mēdza rakstīt. Spalva ne ar ko nebija ievērojama, ja nu vienīgi ar to, ka par dziļu bija iebāzta tintnīcā, bet par to viņa ari bija lepna. "Ja patvāris negrib dziedāt," viņa teica, "tad lai ari nedzied! Ārā, būrītī ir lakstīgala, tā gan prot dziedāt! Neko citu viņa laikam arī nav iemācījusies, bet neko sliktu šovakar nerunāsim."

   "Man tas šķiet ļoti nepieklājīgi," tējas katliņš teica, viņš bija virtuves dziedātājs un patvāra pusbrālis, "ka mums jāklausās sveša putna dziedāšanā. Vai tas ir patriotiski? Es gribu, lai tirgus grozs mums to pasaka."

   Tas mani kaitina," tirgus grozs teica. Tas mani tā kaitina, ka neviens to pat iedomāties nevar! Vai tā klājas pavadīt vakaru? Vai pareizāk nebūtu ievest šai mājā kārtību? Katrs tad ieņemtu sev pienācīgu vietu un es būtu visa rīkotājs. Tad ietu pavisam citādi!"

   "Jā, taisīsim troksni!" visi teica. Tai pašā brīdī atvērās durvis. Tā bija kalpone, un visi apklusa, neviens neizdvesa ne skaņas, kaut arī katrs pods zināja, ko visu tik viņš neizdarītu un cik ievērojams viņš ir. "Jā, ja vien es būtu gribējis," katrs domāja, "tad gan būtu iznācis jautrs vakars!"

   Kalpone paņēma sērkociņus un uzšķīla ar tiem uguni. Dievs, apžēlojies, kā tie švirkstēja un liesmoja!