Tur vairs nelīdzēja ne raudas, ne vaimanas. Žakam bija jādodas karā uz tālu, svešu zemi, bet viņa lī­gavai Lilijai jāpaliek Francijā. Atvadoties Žaks izņēma no krūtīm savu sirdi un atdeva Lilijai, teikdams:

   - Karavīram jābūt nežēlīgam, tāpēc man sirds var būt tikai par traucējumu. Glabā to, kamēr es pār­nākšu.

    Lilija paslēpa Žaka sirdi savā sudraba rotu lādītē un uzticīgi gaidīja pārnākam mīļoto.

    Cik gausi velkas laiks tam, kas gaida. Diena liekas veselu gadu gara, bet gads līdzinās mūžībai. Lai ko darīja Lilija, lai kur gāja, acis arvien vērās uz to pusi, kurp aizgāja Žaks. Dienām sajuka skaits, bet gadus viņa negribēja skaitīt, un kā viņa satrūkās, kad tēvs to reiz uzrunāja:

   - Mana mīļā meita, ir pagājuši desmit gadi, kopš tavs saderētais aizgāja karā. Kas to zina, vai viņš vairs pārnāks, tāpēc tev būtu jāapskatās pēc cita vīra.

    - Tēvs, ko tu runā! - iesaucās Lilija. - Žaks man atstāja savu sirdi, un, kamēr tā ir pie manis, es nevaru viņu aizmirst.

    Tēvs nopūtās un līdzjūtīgi pakratīja galvu. Nepie­dzīvot viņam to dienu, kad znots uzņemtos smagākos darbus, neauklēt mazbērniņus.

    Pagāja vēl desmit gadu, beidzās karš, un viens otrs karavīrs pārradās mājās, uz kruķiem lēkdams vai pustukšu piedurkni purinādams. Lilija gaidīja Žaku, prašņāja kropļus - ne miņas, ne vēsts.

    - Viņš būs iemīlējis citu un palicis svešā zemē,- ieteicās Lilijas māsa, bet Lilija neticēja.