Vakarā princese Lotoss atkal izgāja dārzā un visu nakti raudzījās uz Mēnesi, juzdama savā sirdī mostamies un augam bezgalīgu mīlestību.

  Nāc, ilgotais, un cel pār Gangu tiltu,

  Tev pretim pasniegšu es savu sirdi silto ...

    Tā atkal dziedāja lakstīgala, un Lotoss atkārtoja šo dziesmu, sniegdama rokas pretim Mēnesim.

   Kādu nakti pils dārznieks bija noklausījies princeses dziedāšanu un pastāstīja par to citiem kalpotājiem. Un drīz vien sāka klīst baumas, ka princese Lotoss esot mēnessērdzīga.

   Kad šīs runas izdzirda radža, viņš lika noslēgt visas pils durvis, lai Lotoss naktī nevarētu izkļūt dārzā. Bet princese uzkāpa pils tornī un tur jutās vēl tuvāk savam mīļotajam - princim Mēnesim.

   Kad Mēness uz laiku pazuda, Lotosu pārņēma iz­misums. Vai tiešām viņas mīlestība nav bijusi tik liela un karsta, lai atpestītu Mēnesi, kuru ļaunais burvis tagad ierāvis pazemē?

   Kad radža ieraudzīja savu meitu bālu un noraudā­jušos, viņš uztraucās, domādams to slimu, un lika sūtīt pēc slavenākajiem ārstiem. Tad Lotoss atzinās savā mīlestībā un lūdza tēvu sadedzināt viņu uz sārta, lai tas būtu pierādījums, cik liela un kvēla ir viņas mīlestība.

   Mans neprātīgais bērns! - iesaucās radža.

   Tevi gaida tik liela laime, uz kādu tu pat neuzdrīkstētos cerēt. Pats maharadža vēlas tevi saderināt ar savu dēlu.

   Mans labais tēvs, - asaras slaucīdama, atbil­dēja Lotoss, - es mīlu tikai Mēnesi un ne ar vienu citu laimīga nebūšu.

   Mana vienīgā, daiļā, tu neaizmirsti, ka esi radžas meita. Tāpēc tev jāsaprot, ko manai valstij nozīmēs radniecība ar maharadžu, - teica tēvs, un viņa vārds meitai bija likums.