Lai Lotoss vairs nekad neredzētu Mēnesi, tēvs lika viņai valkāt cepuri ar platām malām un nokārtu galvu staigāt zem izplesta saulessarga.

   Pienāca kāzu diena. Visi apbrīnoja līgavas skais­tumu, tikai viņa pati jutās kā ēna starp dzīvajiem. Kā ēna viņa vakarā izslīdēja no pils un pa ierasto dārza celiņu devās uz Gangas malu, lai atvadītos no upes, no lakstīgalām, no savas lielās, vienīgās mīlestības.

   Tuvojoties Gangai, viņa atkal sajuta kokus un puķes nodrebam satrauktās gaidās, tāpat kā tonakt, kad Mēness viņai bija atklājis mīlas burvīgumu. Viņa neuzdrošinājās pārkāpt tēva aizliegumu un paskatīties uz augšu, bet ar katru miesas šūnu, ar katru elpas vilcienu juta, ka tuvumā ir viņi, apburtais jauneklis, un tas gaida viņu, sauc un aicina.

   Lotoss steidzās, skrēja un, nokļuvusi Gangas malā, iekliedzās aiz prieka un pārsteiguma. Tur, pašā upes vidū, rāmajā ūdenī atdusējās Mēness, lielais, iesar­kanais Indijas Mēness, un viņš bija uzcēlis zelta tiltu gandrīz līdz pašam krastam.

   Cel, ilgotais, pār Gangu zelta tiltu! - iedzie­dājās lakstīgala, un, nedomādama vairs ne par jauno vīru, ne par tēva valstību, Lotoss pastiepa rokas pretim savam ilgotajam un steidzās pie tā. Viņa ne­manīja, ka tilts ielūst zem viņas soļiem, kājas samirkst un grimst arvien dziļāk ūdenī, kas drīz vien sniedzas pāri krūtīm, un bija jāmetas peldus.

   Es nāku, es steidzos, es tūlīt būšu pie tevis, - bija princeses Lotoss pēdējie vārdi, kad upes vidū viņu sagrāba virpulis un ierāva dzelmē.

   Radža, maharadžas dēls un kāzu viesi veltīgi iz­meklējās pazudušo līgavu. Viņa palika, kā ūdenī iekritusi.

   Kopš tā laika Gangā sāka augt puķe, kas atgādina princesi Lotosu, kad tā ar augšup pavērstu skatienu uzsmaidīja Mēnesim, bet tās lapa paceļas virs ūdens kā atvērts saulessargs.