Pēc pārsteidzoši ātrajām laulībām ar Magoni Īriss vēl arvien nespēja attapties. Viņš stāvēja mēms un nekustīgs un nemitīgi sev jautāja:

    «Bet kā tad tā? Es taču mīlēju Vijolīti, un Vijolīte mīlēja mani, bet es apprecējos ar Magoni. Kāpēc man vajadzēja izdarīt tādu muļķību?»

    Kas var atbildēt?

   Turpretim Magonei vaigi laistījās aiz lepnuma, ka dabūjusi par vīru tik staltu puisi:

    «Mans vīriņš, mans bucītis, mans...» - tā viņa vīteroja citām meičām, un, lai ko tās runāja un par ko runāja, viņa prata vienmēr iespraukt kādu pateicienu par savu vīriņu, ar to mēģinādama drau­dzenēm iedzelt, ka tās, lūk, vēl sievas godā nav tikušas. 
 Bet reiz Vijolītes draudzene - zeltmatainā Doronika Magonei atkoda. Pavisam nevainīgi viņa, visām dzirdot, ieprasījās:

    - Bet ko tas tavs vīriņš tāds saskābis vien izska­tās? Stāv, kā mietiņu norijis. Vai tikai viņš neskumst pēc maigās Vijolītes?

   Magone piesarka aiz dusmām, bet novaldījās un, it kā uzskatīdama Doronikas piezīmi par joku, sāka smieties:

    - Ak, viņš man tāds neveikls aiz kautrības. Bet lai paiet medus mēnesis, tad es viņu sākšu dresēt pēc sava prāta.

    Un tad nu dresēja arī.

   - Ko tu stāvi, lūpu atkāris! - atskanēja uzkliedziens, kad Īriss izlikās nedzirdējis sievas aicinājumu savilkt viņai korseti.