Mazais Tuks paskatījās uz tām, gar acīm sagriezās zaļš un sarkans, bet, kad krāsu juceklis noskaidrojās, viņš ieraudzīja zaļi noaugušu krauju dzidra jūras līča malā un kraujas galā lepnu, vecu baznīcu ar diviem augstiem, smailiem torņiem. No kraujas, skaļi plīkšķēdami, šļācās avoti, un to tuvumā sēdēja vecs ķēniņš ar zelta kroni kuplajos matos; tas bija ķēniņš Hroars pie avotiem jeb pie Roskiles, kā to vietu tagad sauc. Un pa krauju gāja baznīcā visi Dānijas ķēniņi un ķēniņienes, rokās sadevušies, visi ar zelta kroņiem galvā. Ērģeles spēlēja, un avoti urdzēja. Mazais Tuks visu redzēja un visu dzirdēja. "Neaizmirsti Kārtu sapulci!" ķēniņš Hroars piesacīja.

   Pēkšņi viss bija pazudis —jā, un kur? Izskatījās, it kā grāmatā kūtu pāršķirta lapa. Un tagad tur stāvēja veca sieviņa, tā bija ravētāja no Sores pilsētiņas, kur tirgus laukumā aug zāle. Pelēko, nātno priekšautu viņa bija pārmetuši pār galvu un pleciem. Viņa bija gluži slapja, laikam būs lijis. "Jā, lietus gāza aumaļām!" viņa sacīja, un tad viņa pastāstīja šo to jautru no Holberga komēdijām, turklāt viņa zināja par Valdemāru un Absalonu. Bet tad pēkšņi viņa sarāvās pavisam maziņa, šūpoja galvu, it kā taisīdamās lēkt. "Kvāk! Kvāk!" viņa teica. "Slapjš, slapjš! Te viss kā izmiris un labs!" Vienā mirklī viņa bija pārvērtusies par vardi: "kvāk!" — un tad atkal par vecu sieviņu. "Jāģērbjas tā, kāds ir laiks!" viņa sacīja. "Slapjš! Slapjš! Mana pilsēta ir kā pudele: pa tievo galu tajā ieiet, pa tievo galu atkal jānāk ārā! Biju slavena ar svaigiem samiem, tagad man pudeles dibenā žirgti sārtvaidži zēni; tur viņi mācās gudrību: grieķu, grieķu, kvāk!" Balss viņai skanēja kā varžu dziesma vai ari kā lielu ūdenszābaku žļurkstēšana, pa purvu brienot. Vienmēr tā pati skaņa, tik vienmuļa, tik garlaicīga, tik bezgala garlaicīga, ka Mazais Tuks cieši iemiga, un tas viņam darīja tikai labu.

   Bet ari šai miegā pie viņa nāca sapnis vai kas nu ari tas bija: viņa mazā māsiņa Guste ar zilajām acīm un gaišajiem, cirtaina­jiem matiem pēkšņi bija izaugusi par lielu, skaistu meiteni un spēja lidot pa gaisu, lai gan viņai nemaz nebija spārnu. Un viņi abi lidoja pār Zēlandi, pār zaļajiem mežiem un zilajiem ūdeņiem.