"Tukiņ! Vai dzirdi, kā gailis dzied? Kikerigū! Vistas lido no Kēges! Tev būs vistu kūts, liela, liela! Tu necietīsi badu un trūkumu! Un papagaili tu ari nošausi, vārdu sakot, būsi bagāts un laimīgs vīrs! Tava māja sliesies lepna kā karaļa Valdemāra tornis un bagāti būs izrotāta ar marmora statujām, tādām, kādas redzamas Prestē, — tu taču mani saproti? Tavs vārds, slavas apvīts, izies tālu plašā pasaulē kā kuģis, kuram bija jādodas ceļā no Korsēras, un Roskiles pilsētā. "Neaizmirsti Kārtu sapulci!" sacīja ķēniņš Hroars. »Tur tu. mazais Tukiņ, teiksi labas un gudras runas, un, kad tu reiz gulsies kapā, tad tu gulēsi tikpat saldi..."

   "It kā gulētu Sorē!" sacīja Tuks un... pamodās. Bija gaišs rīts, no sava sapņa viņš neatcerējās neko, bet tas ari nav vajadzīgs, jo nedrīkstam jau zināt, kas mūs nākotnē gaida.

   Un viņš izlēca no gultas, palasīja savā grāmatā un uzreiz mācēja visu. Un vecā veļas mazgātāja, pabāzusi galvu pa durvju spraugu, pamāja viņam un sacīja:

   "Paldies, labo puisīt, ka vakar man tā palīdzēji! Dieviņš dos, ka tavs skaistākais sapnis piepildīsies!"

   Mazais Tuks nemaz vairs neatcerējās, ko bija sapņojis, bet, redzi, to zināja Dievs!