Jānis mīlēja puķes ar dievinošu mīlu laikam tāpēc, ka tās bija mīlējusi viņa Zane. Ikvienu ziedu viņš labprāt noglāstīja, jo ikviens atgādināja tos laikus, kad Zane rītos un vakaros sanesa viņa istabu pilnu ar smaržīgiem un krāšņiem ziediem.

   Arī šonakt Jānis gāja tur, kur zināja augam nakts­vijoles. Tas bija tālu, sila vidū.

   Viņš atrada laukumiņu, no vietas apaugušu nakts­vijolēm, kas kā sveces kvēpināja uz debesīm smaržu vīraku.

   Jānis apgūlās ziedu pudura malā un atkal domāja par savu Zani. Trīs gadu desmiti pagājuši, kopš viņa tam pazuda, bet vēl arvien viņš to nebija aizmirsis ne sapņos, ne nomodā - Zane, Zane, kā man visa dzīve skanēja, kad tu vēl man biji, - čukstēja Jānis, ar lūpām pieskardamies naktsvijolei.

   Un atkal Jānis atcerējās tos laikus, - viņam bija tikai divdesmit četri gadi, kad viņu mājās atnāca dzīvot Vaidupes māte ar savu meitu Zani. Zane sakumā bija bikla un tramīga, tikai retu reizi viņš dabūja manīt tās brūnos matus vējā aizplīvojot. Vaidupes māte prata vārīt zāles dažādām kaitēm, bet, tā kā viņa pati jau bija diezgan veca, ziedus lasīja Zane. Viņa arvien izgāja pirms saules lēkta, lai ap brokastu laiku atgrieztos, rasā nobridusies, pilnu klēpi smaržīgu zāļu un ziedu. Dažreiz viņa gāja arī pusdienas laikā, bet dažreiz pat naktī - kā nu kura zāle bija plūcama.

   Kad Jānis bija ar Zani drusku sadraudzējies, viņš sāka to pavadīt gājienos pēc zālēm.

   Neaizmirstami kļuva šie gājieni divatā. Zanei bija tik daudz ko stāstīt par augu un putnu noslēpumiem. Tā prata visas putnu dziesmas, un, kad viņi bija paguruši runāt, viņa svilpoja kā vālodze un dziedāja kā purva strazds. Zane zināja, kādus sapņus naktīs uzbur katras puķes smarža. Vakaros viņa sanesa Jāņa istabā kādas puķes un no rītiem kaitināja viņu, stās­tīdama sapņus, ko Jānis naktī redzējis.