Meža vidū, šinī pašā vietā, viņš mani satvēra un teica, ka jau sen esot man uzglūnējis. Viņš gribot, lai es kļūstot viņa sieva un paliekot uz visu mūžu mežā. Es teicu, ka tas nekad nenotiks, jo esmu tava līgava un mīlēšu tikai tevi. Visu nakti viņš man lū­dzās, bet es pretojos, jo zināju, ka tu nāksi mani meklēt un tad viņa burvība izgaisīs. Es gaidīju, ce­rēju, ticēju.

   Kad tu otrā nakti viens pats mani meklēji un biji jau tuvumā, Mežagars pārvērta mani naktsvijolē, lai paglābtu no tavām acīm. Tev vajadzēja toreiz puķi noplūkt, tad es atkal būtu pārvērtusies Zanē. Meža­gars redzēja, ka tu grasies to noplūkt, pārvērtās pats par sakārni un saķēra tevi aiz kājas. Tu krizdams ievainoji rokas un aizgāji pie strauta tās mazgāt. Trīsreiz deviņus gadus es gaidīju, ka tu noplūksi naktsvijoli, bet tev bija žēl trauslās puķes un glezno ziedu. Un trīsreiz deviņus gadus es liedzos kļūt Mežagara sieva. Viņš lūdzās un dusmojās, bet es gaidīju tikai tevi un smaržojot tvīku pēc taviem skūpstiem.

   Pēc trīsreiz deviņiem gadiem cilvēks vairs neko nevar padarīt Mežagara burvībai, un tā man jāpaliek te uz mūžiem starp savām likteņa biedrēm - arī aiz­viltām līgavām. Tu redzi, cik viņu te daudz, un visas tās paliek uzticīgas saviem bijušajiem draugiem, jo Mežagars ir vecs un nejauks kā sakārnis. Mans draugs, mans uzticīgais draugs, kāpēc tu nenoplūci mani pēc tās Jāņu nakts! - izdvesa smaržainā elpa, un miglainais tēls sāka irt.

   - Zane, neaizej no manis! - iesaucās Jānis un tvēra savu apburto līgavu. Bet viņš satvēra tikai trauslu, baltu ziedu, kas kvēpināja smaržas pār viņa seju.