Tuvojās Jāņu diena. Zane kļuva savādi domīga un bieži naktīs viena pati klīda pa Melno silu.

   Kad Jānis jautāja, kas viņai noticis, tā nezināja pateikt.

   Reizēm tikai Zane teica: «Kad es pēc pusnakts vai pusdienas laikā eju zāles plūkt, mani kāds sauc meža dziļumā. Un tad man ir baigi un reizē līksmi, jo es nezinu, kas mani sauc.»

   Pienāca Jāņu nakts. Jānis un Zane sakūra meža malā ugunis un smiedamies apmētājās ziediem, bet veltīgi pārmeklēja visu Melno silu. Visi atgriezās mājās, tikai Jānis palika mežā.

   Meklējot un saucot viņš bija nonācis pašā sila vidū. Te viņš ieraudzīja savādu, nekad neredzētu puķi, kas izplatīja skurbinošu smaržu.

   - Tā laikam ir tā pati, kuras smarža Zani reibināja vairāk nekā mani skūpsti un kura Zani ievīla bie­zoknī! - iesaucās Jānis un dusmās gribēja to noraut. Bet piepeši viņa kāja aizķērās aiz sakārņa un viņš nokrita zemē, sadurdams rokas un kājas līdz asinīm.

   Jānis steidzās mežā uzmeklēt strautu, lai izmazgātu vainas, un pārdomāja, ka būtu taču muļķīgi dusmoties uz ziedu tāpēc, ka tas smaržo.

   Pagāja viens gads, otrs, pagāja gadu desmiti, bet Zane neatgriezās. Jānis domāja par viņu kā par mīļu mirušo, bet atsākt izpostīto dzīvi no jauna vairs nespēja. Bija brīži, kad Jānim uzmācās nāves ilgas, bet viņš tās atvairīja.

   «Dzīve bez Zanes ir rūgtāka par nāvi,» viņš do­māja. «Bet kā lai es atņemu sev dzīvību, kas nepieder man vienam? Un, dzīvs būdams, es vismaz sapņos vēl varu Zani redzēt, bet aiz nāves robežām pat šo sapņu man vairs nebūs.»