Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Naktsvijole
Teicējs: Māra Mennika
Autors: Anna Sakse
Brīnišķīgi smaržoja naktsvijoles. Jānim sāka likties, ka smarža kļūst miglaina un no vieglās miglas veidojas kāds pazīstams tēls. Arvien jaušamāks, arvien noteiktāks, līdz viņš pazina savu līgavu Zani. Zane nāca tuvāk, nometās ceļos un uzspieda viņa acīm vieglu, vēsu skūpstu.
- Zane, mana Zane! - laimē gavilēja Jānis. - Beidzot es tevi atkal esmu atradis! Kur tu biji tik ilgi? Mani mati ir nosirmojuši, un es pats sev liekos vecāks par dievu.
- Draugs, mans uzticīgais draugs, - dvesa smaržaina elpa, - kāpēc tu toreiz, mani meklēdams, nenoplūci to naktsvijoli, pēc kuras sniegdamies paklupi? Tad tavi mati nebūtu nosirmojuši veltās ilgās pēc manis un man nebūtu uz mūžiem jāpaliek te kā puķei.
Jānis nesaprata, ko nozīmē šie dīvainie vārdi.
Zane stāstīja tālāk.
- Toreiz, tanī tālajā Jāņu naktī, mani aizvīla Mežagars. Jau agrāk viņš mani sauca un vilināja, bet man bija bail sekot šai balsij, un es nezināju, kas mani sauc. Tad viņš bija izdomājis viltību - uzplaucējis puķi, kuras smarža ir reibinošāka par taviem skūpstiem, jo viņš zināja, ka es mīlu puķes gandrīz tikpat stipri kā tevi. Toreiz, jau labu laiku pirms Jāņu dienas, es domāju, kā lai pārsteidzu tevi ar kādiem neredzētiem ziediem. Tad Mežagars bija sūtījis šo reibinošo smaržu un es aizskrēju meklēt noslēpumaino puķi.