Mājās, prinča pilī, kad naktī visi citi gulēja, viņa gāja ārā uz platajām marmora kāpnēm un atvēsināja savas karstās kājas, stāvēdama aukstajā jūras ūdenī, un domāja par viņiem tur, jūras dzelmē.

   Kādu nakti, rokās sadevušās, uz ūdens parādījās māsas, sērīgi dziedādamas. Nāriņa pamāja māsām, tās pazina viņu un pastāstīja, cik ļoti visi viņas dēj nobēdājušies. Kopš tās reizes viņas apciemoja nāriņu katru nakti, un vienreiz viņa tālumā redzēja savu vecomāti, kura daudzus gadus nebija uznākusi jūras virspusē, un jūras ķēniņu ar kroni galvā. Viņi izstiepa rokas pret viņu, bet neuzdrošinājās pienākt krastam tik tuvu kā māsas.

   Dienu no dienas viņa kļuva princim mīļāka. Viņš mīļoja viņu tā, kā mīļo labu, mīļu bērnu, bet padarīt viņu par savu ķēniņieni — tas viņam nenāca ne prātā; un par prinča sievu viņai vajadzēja kļūt, citādi viņa nedabūs nemirstīgu dvēseli un prinča kāzu rītā pārvērtīsies par jūras putām.

   "Vai tu nemīli mani vairāk par visām citām?" nāriņas acis likās vaicājam, kad tas paņēma viņu savās rokās un skūpstīja viņas skaisto pieri.

   "Jā, tu man esi vismīļākā," princis sacīja. "Jo tev ir vislabākā sirds no visām, tu esi man vispadevīgākā, un tu esi līdzīga jaunajai meitenei, ko reiz redzēju, bet laikam nekad vairs neatradīšu. Es biju uz kuģa, kas vētrā gāja bojā, viļņi iznesa mani krastā pie kāda svētā tempļa, kur kalpoja daudz jaunu meiteņu. Jaunāko, kura mani krastmalā atrada un izglāba man dzīvību, es redzēju tikai pāris reižu. Viņa ir vienīgā, kuru es šai pasaulē varētu mīlēt, bet tu līdzinies viņai, tu gandrīz izstum viņas tēlu no manas dvēseles. Viņa pieder svētajam templim, un tāpēc pati laime tevi ir atsūtījusi pie manis, mēs nešķirsimies nekad!" — "Ak, viņš nezina, ka esmu izglābusi viņam dzīvību!" domāja nāriņa. "Es pārnesu viņu pāri jūrai uz mežu, kur atrodas templis, es slēpos aiz putām, noskatīdamās, vai nenāks kāds cilvēks. Es redzēju to skaisto meiteni, kuru viņš mīl vairāk par mani!" Un nāriņa dziji nopūtās, jo raudāt viņa nevarēja. "Meitene piederot pie svētā tempļa, viņš bija teicis, viņa nekad no turienes neiznākšot, viņi vairs nesatiksies. Es esmu pie viņa, redzu viņu katru dienu, es viņu kopšu, mīlēšu, upurēšu viņam savu dzīvību!"