Bet nu tika stāstīts, ka princim jāprecoties un jāņemot par sievu kaimiņu ķēniņa daiļā meita! Tāpēc viņš rīkojot braucienam tik greznu kuģi. Princis braukšot apskatīt kaimiņu ķēniņa zemes, tā tika runāts, bet patiesībā viņš braucot kaimiņu ķēniņa meitas lūkoties. Viņam līdzi braukšot liels pulks pavadoņu. Bet nāriņa smiedamās purināja galvu, prinča domas viņa zināja labāk par visiem citiem. "Man jābrauc!" viņš nāriņai bija teicis. "Man jāredz skaistā princese, mani vecāki to pieprasa, bet pārvest viņu mājās kā savu līgavu — to gan viņi nepiespiedīs mani darīt! Es nespēju viņu mīlēt! Viņa nav līdzīga tai skaistajai meitenei templī, kurai līdzinies tu. Ja man reiz būs jāizvēlas līgava, tad drīzāk tā būsi tu, mans mēmais audžubērns ar izteiksmīgām acīm!" Un viņš skūpstīja viņas sarkanās lūpas, spēlējās ar viņas garajiem matiem un lika galvu viņai uz krūtīm, tā ka viņas sirds sapņoja par cilvēka laimi un nemirstīgu dvēseli.

   "Tu taču nebaidies jūras, mans mēmais bērns?" viņš vaicāja, kad viņi stāvēja uz greznā kuģa, kas vedīs viņu uz kaimiņu ķēniņa zemēm. Un viņš stāstīja par vētru un bezvēju, par dīvainām zivīm dzelmē un to, ko ūdenslīdēji tur redzējuši, un nāriņa, viņam to visu stāstot, smaidīja, jo viņa taču labāk par jebkuru citu pazina jūras dzelmi.

   Gaišā mēness naktī, kad visi gulēja, vien stūrmanis pie stūres ne, viņa sēdēja pie kuģa reliņiem, cieši skatīdamās caur skaidro ūdeni dzijumā, un viņai šķita, ka redz sava tēva pili, uz pils jumta ar sudraba kroni galvā stāvēja vecāmāte, stīvi raudzīdamās caur bangojošiem ūdeņiem uz kuģa pusi. Tad virs ūdens parādījās viņas māsas, un, rokas lauzīdamas, skumji raudzījās uz viņu. Nāriņa pamāja viņām, smaidīja un gribēja stāstīt, ka viņai klājas labi un viņa ir laimīga, bet te nāca kuģa puika, un māsas pazuda zem ūdens, tā ka viņš palika pārliecībā, ka redzētais baltums jūras putas vien bijušas.

   Nākamajā rītā kuģis ienāca kaimiņu ķēniņa krāšņās galvaspilsētas ostā. Zvanīja visu baznīcu zvani, un augstajos torņos skanēja bazūnes, kamēr zaldāti stāvēja rindās ar plīvojošiem karogiem un mirdzošiem durkļiem. Katru dienu bija svētki. Balles un viesības sekoja cita citai, bet princeses vēl nebija. Tika stāstīts, ka viņa tiekot audzināta kādā tālā, svētā templī, kur mācoties visus ķēnišķīgos tikumus. Beidzot viņa ieradās.

   Nāriņa ziņkārīgi vēlējās redzēt princeses skaistumu, un viņai bija jāatzīst, ka lielāka daiļuma viņa vēl nebija redzējusi. Princeses vaigs bija tik smalks un gaišs, un zem garajām, tumšajām skropstām smaidīja pāris uzticīgu, tumšzilu acu!