Tā esi tu!" princis iesaucās. "Tu, kas izglābi mani, kad es kā miris gulēju jūras krastā!" Un viņš apkampa savu nosarkušo līgavu. "Ai, es esmu pārlieku laimīgs!" viņš teica nāriņai. "Tas, ko nekad necerēju iemantot, ir piepildījies. Tu priecāsies par manu laimi, jo mīli mani par visiem vairāk!" Un nāriņa noskūpstīja viņa roku, juzdamās tā, it kā sirds jau lūztu pušu. Prinča kāzu rīts taču nesīs viņai nāvi, pārvēršot viņu par jūras putām.

   Visu baznīcu zvani zvanīja, heroldi jāja pa ielām, pavēstīdami saderināšanos. Uz visiem altāriem dārgās sudraba lampās dega smaržīga eļļa. Priesteri šūpoja kvēpināmos traukus, un līgava ar līgavaini sniedza viens otram roku, saņemdami bīskapa svētību. Nāriņa, zeltā un zīdā tērpta, turēja līgavas šlepi, bet viņas ausis nedzirdēja svētku mūziku, viņas acis neredzēja svinīgo ceremoniju, viņa domāja par savu nāves nakti, par visu, ko šai pasaulē zaudējusi.

   Jau tai pašā vakarā jaunlaulātie kāpa uz kuģa. Dārdēja lielgabali, plīvoja karogi, un kuģa vidū bija uzslieta krāšņa telts no zelta un purpura, ar visjaukākiem spilveniem, kur jaunajam pārim klusajā, dzestrajā naktī atdusēties.

   Vējš piepūta buras, un kuģis viegli un rāmi slīdēja pa dzidro jūru.

   Kad satumsa, tika iededzinātas krāsainas lampas un matroži uz klāja dejoja jautras dejas. Nāriņa domāja par pirmo reizi, kad bija iznirusi no jūras un noraudzījusies tādā pašā greznumā un jautrībā, un viņa virpuļoja līdzi dejā, lidinādamās kā bezdelīga, kad tai seko vajātājs, un visi izteica viņai savu sajūsmu, nekad vēl viņa nebija dejojusi tik brīnišķīgi. Sāpes kā asi naži graizīja kājas, bet viņa to nejuta; daudz sāpīgāki asmeņi dūrās viņai sirdī. Viņa zināja, ka šis ir pēdējais vakars, kad viņa redz to, kura dēļ pametusi savus tuviniekus un mājas, atdevusi savu skaisto balsi un ik dienas cietusi nebeidzamas sāpes, par ko viņam nav bijis ne jausmas. Šī bija pēdējā nakts, kad viņa elpoja to pašu gaisu, ko princis, redzēja dziļo jūru un zilās, zvaigžņotās debesis. Viņu gaidīja mūžīga nakts bez domām un sapņiem, viņu, kurai nebija ne dvēseles, ne arī cerības to iemantot. Un visur uz kuģa valdīja prieks un līksmība, bija jau sen pāri pusnaktij, viņa smējās un dejoja ar nāves jausmām sirdī. Princis skūpstīja savu daiļo līgavu, un tā spēlējās ar viņa melnajiem matiem, un roku rokā viņi iegāja krāšņajā teltī uz dusu.