Uz kuģa iestājās miers un klusums, vien stūrmanis stāvēja pie stūres rata. Nāriņa uzlika savas baltās rokas uz kuģa reliņiem un raudzījās uz rītiem pēc rītablāzmas. Viņa zināja: pirmais saules stars viņu nogalinās. Tad viņa ieraudzīja virs ūdens parādāmies māsas. Viņas bija tikpat bālas kā viņa, vējā vairs neplīvoja māsu garie, skaistie mati, tie bija nogriezti.

   "Mēs tos atdevām raganai, lai viņa palīdzētu izdarīt tā, ka tu šonakt nemirsti! Viņa mums iedeva nazi, lūk, te tas ir! Vai redzi, cik tas ass? Pirms uzlēks saule, tev tas jāiedur prinča sirdī, un, kad viņa karstās asinis apslacīs tavas kājas, tās saaugs kopā par zivs asti un tu atkal pārvērtīsies par nāru un varēsi nolaisties lejā pie mums, un dzīvot savus trīs simtus gadu, pirms kļūsi par nedzīvajām, sāļajām jūras putām! Steidzies! Viņam vai tev ir jāmirst, pirms uzlēks saule! Mūsu vecāmāte ir tā nobēdājusies, ka izkrituši visi viņas sirmie mati, tāpat kā mūsējie ir krituši no raganas šķērēm. Nonāvē princi un nāc atpakaļ! Steidzies — vai redzi sarkano svītru pie debesīm? Pēc dažiem mirkļiem lēks saule, un tev būs jāmirst!" Un, izdvesušas savādu, dziļu nopūtu, viņas nogrima viļņos.

   Nāriņa pašķīra telts purpursarkano aizkaru un redzēja, kā dus daiļā līgava, galvu piespiedusi prinča krūtīm. Viņa noliecās, noskūpstīja princi uz skaistās pieres, paraudzījās debesīs, kur rīta blāzma kļuva gaišāka un gaišāka, aplūkoja aso nazi, tad atkal, acu nenovērzdama, skatījās uz princi, kurš sapņos sauca savas līgavas vārdu — tikai viņa vien stāvēja viņam prātā, — un nazis ietrīcējās nāriņas rokā -/^bet tad viņa aizmeta to tālu viļņos, ka ūdens sarkans vien paspīdēja; likās, ka tur asins pilieni uzšļakstītos gaisā. Vēlreiz viņa ar dziestošām acīm paskatījās uz princi un pār kuģa malu metās jūrā, juzdama, ka viņas miesa pārvēršas par putām.

   Tad saule izkāpa no jūras. Stari tik mīļi un silti uzspīdēja nedzīvajām, aukstajām jūras putām, un nāriņa nesajuta nāvi. Viņa redzēja gaišo sauli, un gaisā virs viņas lidinājās simtiem caurspīdīgu, daiļu radījumu. Cauri tiem viņa varēja redzēt kuģa baltās buras un sārtos mākoņus debesīs. Viņu balsis skanēja kā mūzika, bet tik ēteriska, ka neviena cilvēka auss to nevarēja sadzirdēt, tāpat kā neviena šīszemes acs viņus pašus ieraudzīt. Bez spārniem, tikai ar savu vieglumu vien viņi lidinājās pa gaisu. Nāriņa redzēja, ka viņai ir tāds pats ķermenis kā viņiem, kas pamazām cēlās no putām uz augšu.