"Pie kā es nokļūšu?" viņa vaicāja, un viņas balss skanēja tāpat kā tiem citiem radījumiem, tik ēteriska, ka nekāda šīszemes mūzika nevar to attēlot.

   "Pie gaisa meitām!" tās citas atbildēja. "Nārai nav nemirstīgas dvēseles, un viņa to nekad nevar iemantot, ja viņai neizdodas iegūt cilvēka mīlestību! Viņas mūžīgā dzīvošana ir atkarīga no kādas svešas varas. Gaisa meitām arī nav nemirstīgas dvēseles, bet ar labiem darbiem tās pašas to var iegūt. Mēs lidojam uz siltajām zemēm, kur smacīgais mēra gaiss nonāvē cilvēkus, tur mēs nesam spirdzinājumu. Mēs izplatām gaisā puķu smaržu un sūtām spirgtumu un atveseļošanos. Kad trīs simtus gadu esam tiekušās darīt labu, cik spēdamas, tad dabūjam nemirstīgu dvēseli un mums ir daļa pie cilvēku mūžīgās laimes. Tu, nabaga nāriņ, no visas sirds esi tiekusies pēc tā paša kā mēs. Tu esi cietusi un visu panesusi, tā paceldamās gaisa garu valstībā. Tagad tu pati ar labiem darbiem pēc trīs simtiem gadu vari sev iemantot nemirstīgu dvēseli."

   Un nāriņa pacēla savas baltās rokas pret Dieva saulīti un pirmo reizi juta acīs sariešamies asaras. — Uz kuģa atkal valdīja troksnis un dzīvība, viņa redzēja princi ar savu daiļo līgavu viņu meklējam. Nekustīgu skatu abi skumīgi raudzījās burbuļojošās putās, it kā zinādami, ka viņa ir metusies viļņos. Neredzami viņa noskūpstīja līgavai pieri, uzsmaidīja princim un līdz ar citiem gaisa bērniem pacēlās uz sārta mākoņa, kas peldēja gaisā.

   "Pēc trim simtiem gadu mēs tā ielidosim Dieva valstībā!"

   "Mēs tur varam nokļūt ari agrāk!" kāda gaisa meita čukstēja. "Neredzamas mēs ielidojam cilvēku mājās, kur ir bērni, un katru reizi, kad atrodam labu bērnu, kurš sagādā vecākiem laimi un pelna viņu mīlestību, Dievs saīsina mūsu pārbaudes laiku. Bērns nezina, ka mēs lidojam pa istabu, un, ja mums no prieka par viņu jāpasmaida, tad viens gads no tiem trim simtiem tiek atlaists. Bet, ja redzam nerātnu un ļaunu bērnu, tad mums jāraud skumju asaras, un katra asara mūsu pārbaudes laikam pieliek vienu dienu klāt!"