Bija jau vēls, bet nāriņa nespēja novērst acu no kuģa un skaistā prinča. Krāsainie lukturi tika nodzēsti, raķetes gaisā vairs nelidoja, neviens lielgabala šāviens vairs neatskanēja, bet dziļi jūras dzelmē dunēja un rūca, viņa sēdēja uz ūdens, šūpodamās uz augšu un leju, tā ka varēja ieskatīties kajītē. Bet kuģi uzņēma ātrāku gaitu, buras izpletās cita pēc citas, viļņi vēlās arvien augstāk, savilkās tumši mākoņi, tālumā noplaiksnījās zibens. Ai, tuvojās briesmīgs negaiss! Tāpēc matroži noņēma buras. Lielais kuģis, kā putns lidodams, šūpojās trakojošā jūrā, ūdeņi cēlās kā lieli, melni kalni, kas grasās gāzties pāri mastam, bet kuģis kā gulbis ienira starp augstajiem viļņiem un atkal pacēlās augšā pāri putās sakultajiem ūdeņiem. Nāriņai šķita, ka tas nu gan ir jautrs brauciens, bet jūrniekiem tā vis nelikās, kuģis brikšķēja un brakšķēja, biezie dēļi no stiprajiem grūdieniem liecās, jūra triecās pret kuģi, masts pārlūza vidū pušu kā niedre, kuģis nošķiebās uz sāniem, un tajā sāka plūst ūdens. Nu nāriņa redzēja, ka cilvēki ir briesmās, viņai pašai bija jāuzmanās no baļķiem un kuģa gabaliem, kas peldēja pa ūdeni. Brīdi bija tik tumšs, ka viņa nevarēja redzēt nenieka, bet, zibenim noplaiksnoties, apkārt kļuva tik gaišs, ka viņa varēja saredzēt visus uz kuģa. Katrs turējās, cik spēdams. Bet īpaši viņa raudzījās pēc jaunā prinča un, kuģim izjūkot, ieraudzīja princi nogrimstam jūras dzelmē. Sākumā viņa par to ļoti nopriecājās, jo nu viņš nāca lejā pie viņas, bet tad viņa atcerējās, ka cilvēki ūdenī dzīvot nevar un ka princis viņas tēva pilī nonāktu jau miris. Nē, mirt viņš nedrīkstēja! Tāpēc viņa peldēja starp baļķiem un dēļiem, kas mētājās ūdenī, pavisam aizmirsdama, ka tie var viņu saspiest. Viņa ienira dziļi zem ūdens un pacēlās atkal augstu starp viļņiem, tā beidzot nokļūdama pie jaunā prinča, kurš vētrainajā jūrā ilgāk vairs nespēja peldēt. Viņa rokas un kājas sāka pagurt, skaistās acis aizvērās, viņš būtu pagalam, ja palīgā nebūtu piesteigusies nāriņa. Viņa turēja prinča galvu virs ūdens, ļaudama viļņiem dzīt viņus abus, kur tiem labpatīk.

   Rīta agrumā negaiss bija garām. No kuģa nebija redzama vairs ne skaida. Pāri ūdeņiem sarkana un spoža lēca saule, šķita, it kā prinča vaigos līdz ar sauli rastos dzīvība, bet acis palika aizvērtas. Nāriņa noskūpstīja viņa augsto, skaisto pieri, atglauzdama viņa slapjos matus atpakaļ. Viņai šķita, ka princis līdzinās marmora statujai viņas dārziņā. Viņa noskūpstīja princi atkal, vēlēdamās, lai viņš tomēr paliktu dzīvs.

   Tad viņa ieraudzīja sauszemi, augstus, zilus kalnus, kuru galotnēs mirdzēja balts sniegs, it kā tur gulētu balti gulbji. Lejā pie krasta bija skaisti, zaļi meži, un, vai pašā jūras malā stāvēja baznīca vai klosteris, to viņa lāgā nezināja, bet tā bija kāda ēka. Tur dārzā auga citronu un apelsīnu koki un vārtu priekšā slējās augstas palmas. Jūra šeit veidoja mazu līcīti, tas bija rāms, bet ļoti dziļš, līdz pašai klintij, kur bija uzskalotas smalkas baltas smiltis. Uz šejieni viņa atpeldēja ar skaisto princi, nolika viņu smiltīs, īpaši parūpēdamās, lai galva atrastos augstāk karstajā saulē.