"Kaut jel man būtu piecpadsmit gadu!" viņa teica. "Es zinu, ka no sirds iemīļotu pasauli tur augšā un cilvēkus, kas tur dzīvo!"

   Beidzot ari viņa kļuva piecpadsmit gadu veca.

   "Redzi, nu tu ari esi mums no kakla nost," viņas vecāmāte, karaliene atraitne, teica. "Nāc nu, lai tevi izpušķoju tāpat kā tavas pārējās māsas!" Un viņa uzlika nāriņai galvā baltu ūdensrožu vainagu, kur katra ziedlapiņa bija pusīte no pērles, tad vecā vēl lika iespraust astoņas lielas austeres princeses astē, lai rādītu viņas augsto kārtu.

   "Tas ir tik sāpīgi!" nāriņa iesaucās.

   "Krāšņums prasa upurus!" sacīja vecā.

   Ak! Viņa labprāt būtu nokratījusi visu šo greznumu un noņēmusi smago vainagu. Sarkanās dārza puķes viņai bija labāka rota, bet viņa neuzdrošinājās neko iebilst. "Ardievu," viņa teica un kā ūdens burbulis, viegla un skaidra, cēlās uz augšu.

   Saule tikko bija norietējusi, kad viņa pabāza galvu laukā no ūdens/bet visi padebeši vēl blāzmoja zeltā un rožainā sārtumā, un bāli sārtajās debesīs spoži un skaisti staroja vakarzvaigzne, gaiss bija maigs un svaigs, un jūra gluži rāma. Tur stāvēja liels kuģis ar trim mastiem, uzvilkta bija viena vienīga bura, jo nebija jūtama ne vēsmiņa, un rājās un tauvās sēdēja matroži. Skanēja mūzika un dziesmas, un, vakaram satumstot, tika iededzināti simtiem krāsainu lukturu. Tie izskatījās tā, it kā visu valstu karogi plīvotu gaisā. Nāriņa piepeldēja tieši pie kajītes loga, un ikreiz, kad ūdens pacēla viņu uz augšu, pa dzidrajām rūtīm viņa varēja ieskatīties iekšā, kur stāvēja tik daudz svētku drānās ģērbušos cilvēku, bet skaistākais tomēr bija jaunais princis ar lielajām, melnajām acīm. Viņš laikam nebija daudz vecāks par sešpadsmit gadiem, šodien bija viņa dzimšanas diena, un tāpēc ari notika visas šīs svinības. Uz klāja dejoja matroži, un, kad uz tā uzkāpa jaunais princis, gaisā uzšāvās simtiem raķešu, kļuva gaišs kā dienā, un nāriņa, pagalam izbijusies, ienira zem ūdens, bet drīz atkal izbāza galvu ārā, un tad viņai likās, it kā visas zvaigznes no debesīm kristu pie viņas ūdenī. Tādu uguņošanu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Pa gaisu virpuļoja lielas saules, krāšņas ugunszivis šūpojās zilajā gaisā, un viss atspoguļojās skaidrajā, rāmajā jūrā. Uz paša kuģa bija tik gaišs, ka varēja saredzēt katru mazāko virvīti, — kur nu vēl cilvēkus! Un cik skaists gan bija jaunais princis, un viņš sniedza ļaudīm roku, smējās un smaidīja, kamēr mūzika skanēja jaukajā naktī.