Ceturtā māsa nebija tik droša, viņa palika klajā jūrā un vēlāk stāstīja, ka tieši tas esot bijis visjaukākais. Jūru varot pārredzēt jūdzēm tālu, un debesis plešoties pāri kā liels stikla zvans. Kuģus viņa esot redzējusi, bet tālumā, un tie izskatījušies kā kaijas. Jautrie delfīni metuši kūleņus, un lielās valzivis šļākušas ūdeni no nāsīm, un licies, ka apkārt ir simtiem strūklaku.

   Nu pienāca piektās meitas kārta. Viņas dzimšanas diena bija pašā ziemas vidū, un tāpēc viņa redzēja to, ko citas pirmo reizi nebija redzējušas. Jūra izskatījusies gluži zaļa, un visapkārt peldējuši lieli ledus kalni, katrs izskatījies kā pērle, viņa teica, un tomēr bijis daudz lielāks par cilvēku būvētiem baznīcu torņiem. Tie rādījušies visdīvainākos veidos un mirdzējuši kā dimanti. Viņa apsēdusies uz viena no lielākiem, un visi kuģinieki izbijušies metuši tam līkumu, un viņa sēdējusi, ļaudama vējam plivināt savus garos matus. Bet pret vakaru debess pārvilkusies ar mākoņiem, laistījušies zibeņi un rībējis pērkons, melnajai jūrai augstu šūpojot lielos leduskalnus, kas zaigojuši zibeņu baltajā gaismā. Uz visiem kuģiem ievilktas buras, valdījušas izbailes un šausmas-bet viņa mierīgi sēdējusi uz sava peldošā ledus gabala, raudzīdamās, kā līkumotā zibens šautra triecas mirdzošajā jūrā.

   Pirmo reizi no ūdens iznākot, katra māsa bija sajūsmināta par visu jauno un skaisto, ko redzējusi, bet tagad, kad viņām, kā jau pieaugušām meitenēm, tika ļauts iziet virspusē pēc brīvas gribas un vēlēšanās, viņām tas apnika, viņas atkal ilgojās pēc mājām, un bija pagājis tikai mēnesis, kad viņas sacīja, ka lejā pie viņiem tomēr esot visskaistāk un nekur neesot tik labi kā mājās.

   Dažā labā vakara stundā piecas māsas saķērās rokās un reizē izpeldēja no ūdens. Viņām bija skaistas balsis, tik skaistas kā nevienam cilvēkam, un, kad laiks vilkās uz negaisu un bija sagaidāms, ka kuģi noies dibenā, viņas peldēja kuģiem pa priekšu, skaisti apdziedādamas jūras dzelmi un lūgdamas jūrniekus nebīties un nākt lejā. Bet šie jau vārdus nevarēja saprast, viņi domāja, ka tā ir vētra, kas dzied, un arī nekāda jaukuma lejā viņi nedabūja redzēt, jo, kuģim grimstot, noslīka un jūras ķēniņa pilī nonāca vien kā miroņi.

   Kad citas māsas tā vakaros, rokās saķērušās, devās uz augšu, tad jaunākā māsiņa, palikusi viena pati, noskatījās viņām pakaļ, un viņai bija tā, ka vai jāraud, bet nārai nav asaru, un tāpēc viņa cieš daudz vairāk.