Katrai no princesītēm jūras dzelmē bija savs dārziņš, kur viņa varēja rakt un stādīt, ko vien pati gribēja? Viena izveidoja savu puķu dobi valzivs izskatā, citai labāk patika, ja viņas dobe līdzinājās nāriņai, bet jaunākā no māsām izveidoja savējo gluži apaļu kā saule un audzēja tajā puķes, kas spīdēja sārtas kā saule. Viņa bija savāds bērns, klusa un domīga, un, ja pārējās māsas rotājās ar visdīvainākajām lietām no bojā gājušiem kuģiem, tad viņai bez rožsārtajām puķēm, līdzīgām saulei tur augšā, bija vienīgi daiļš marmora tēls, izcirsts no tīra un balta akmens, tas bija skaists zēns, kurš, kuģim nogrimstot, bija nonācis jūras dibenā. Pie statujas viņa iestādīja rožaini sarkanu sēru vītolu, kas kupli auga, liekdams spirgtos zarus pāri akmens tēlam lejup pret zilajām smiltīm, kur violetas ēnas rotājās un kustējās tāpat kā zari. Izskatījās, it kā galotne un saknes rotaļādamies tiektos viena otru noskūpstīt.

   Viņas vislielākais prieks bija dzirdēt par cilvēku pasauli tur augšā. Viņas vecajai tēvamātei bija jāstāsta viss, ko viņa zināja par kuģiem un pilsētām, par cilvēkiem un dzīvniekiem. Visbrīnumainākais viņai likās, ka puķes augšā uz zemes smaržojot — jūras dibenā tās nesmaržoja — un ka meži esot zaļi, un zivis, kas redzamas zaros, dziedot tik skaļi un daiļi, ka prieks klausīties. Vecāmāte putniņus sauca par zivīm, jo citādi mazmeitas viņu nesaprastu, tāpēc ka nevienu putnu nebija redzējušas.

   "Tiklīdz jums apritēs piecpadsmit gadu," teica vecāmāte, "jums tiks ļauts pacelties jūras virspusē, sēdēt mēnesnīcā uz klintīm un skatīties lielajos kuģos, kas brauks garām. Tad redzēsiet arī mežus un pilsētas!" Nākamajā gadā vienai no māsām palika piecpadsmit gadu, bet pārējās bija cita par citu gadu jaunākas, pašai jaunākajai no viņām tātad bija jāgaida vēl veseli pieci gadi, pirms viņa drīkstēs pacelties augšā no jūras dibena un redzēt, kā pie mums izskatās. Bet viņas solīja cita citai pastāstīt, ko redzējušas un kas pirmajā dienā licies visskaistākais, jo ar vecāsmātes stāstiem viņām nebija gana, viņas gribēja zināt daudz ko vairāk.

   Bet nevienu ilgas nemocīja tā, kā jaunāko princesīti, tieši viņu, kurai bija jāgaida visilgāk un kura bija klusa un domīga. Dažu labu nakti viņa stāvēja pie atvērta loga, skatīdamās cauri tumši zilajam ūdenim uz augšu, kur zivis sitās ar spurām un astēm. Mēnesi un zvaigznes viņa varēja redzēt spīdam, kaut ari gluži bāli, bet caur ūdeni tās izskatījās daudz lielākas nekā mūsu acīm. Kad mēnesi un zvaigznes aizklāja tāda kā tumša ēna, viņa zināja, ka tā ir vai nu valzivs, kas peld virs viņas, vai arī kuģis, pilns ar cilvēkiem. Viņiem laikam ne prātā nenāca, ka lejā stāv daiļa nāriņa, izstiepusi savas baltās rokas pret kuģa ķīli.