Nu vecākā princese palika piecpadsmit gadu veca un drīkstēja pacelties jūras virspusē.

   Atpakaļ atnākušai, viņai bija simtām lietu, par ko stāstīt, bet skaistākais, viņa teica, esot mēnesnīcā, kad jūra ir rāma, gulēt uz sēkļa un skatīties uz lielo pilsētu netālu krastmalā, kur ugunis spīd kā simtiem zvaigžņu, dzirdēt mūziku, ratu un cilvēku radītu troksni, redzēt slejamies baznīcu torņus un smailes un klausīties zvanu skaņās. Tieši tāpēc, ka viņai nav bijis ļauts pacelties jūras virspusē, viņa pēc tā visvairāk ilgojusies.

   Ai, cik uzmanīgi viņā klausījās jaunākā māsa! Un vēlāk, vakaros stāvēdama pie atvērta loga un skatīdamās cauri tumši zilajam ūdenim, viņa domāja par lielo pilsētu ar visu tās troksni un kņadu, un viņai likās, ka baznīcas zvanu skaņas atskan pie viņas dziļumā.

Pēc gada otrai māsai tika ļauts pacelties ūdens virspusē un peldēt, kur vien tīk. Viņa iznira tieši tai brīdī, kad rietēja saule, un šis skats viņai likās visjaukākais. Visa debess laistījusies vienā zeltā, viņa teica, un mākoņi — jā, to skaistumu viņa nevarēja vien aprakstīt! Sarkani un violeti tie peldējuši viņai pāri, bet krietni ātrāk par tiem kā garš, balts plīvurs pāri ūdeņiem uz saules pusi lidojis meža gulbju bars. Viņa peldējusi pret sauli, bet tā nogrimusi, un rožainā gaisma uz ūdens un mākoņos izdzisusi.

   Vēl pēc gada augšup devās trešā māsa, visdrošākā no visām, tāpēc viņa peldēja uz augšu pa platu upi, kas ietecēja jūrā. Viņa redzēja skaistus, zaļus pakalnus ar vīnogulājiem, no krāšņiem mežiem pretim raudzījās pilis un muižas. Viņa dzirdēja putnus dziedam, un saule spīdēja tik karsti, ka viņai bieži bija jānirst zem ūdens, lai atveldzētu kvēlošo seju. Kādā upes līcītī viņa sastapusi veselu baru mazu cilvēkbērnu, gluži kaili tie skraidījuši un plīkšķinājušies pa ūdeni. Viņa gribējusi ar tiem parotaļāties, bet tie sabijušies un aizbēguši prom, un tad atskrējis melns dzīvnieciņš, tas bija suns, bet viņa vēl nekad nebija redzējusi suni. Tas sācis tik šausmīgi uz viņu riet, ka viņai palicis bail un viņa aizpeldējusi prom jūrā. Bet viņa nekad nevarēja aizmirst krāšņos mežus, zaļos pakalnus un jaukos bērnus, kas prata peldēt pa ūdeni, kaut gan nekādas zivs astes tiem nebija.