"Kas tad nu!" iesaucās Ole Miedziņš un, piegājis pie galda, dabūja atvilktni vaļā. Vainīgā bija tāfele, uz kuras notika liela plēšanās un stīvēšanās, jo rēķinu uzdevumā bija ielīdis nepareizs skaitlis, tā ka rēķins grasījās izjukt. Grifele skraidīja un lēkāja pie aukliņas gluži kā mazs sunītis, gribēdama rēķinu uzdevumam nākt palīgā, bet nevarēja. Un vaimanas skanēja arī no Jalmara rakstāmās burtnīcas — ak, to bija pavisam grūti klausīties! Katrā lappusē no augšas līdz apakšai stāvēja lielie burti, katram līdzās pēc kārtas savs mazais. Tas bija parauga raksts, bet tam blakus atradās daži burti, kas iedomājās esam tādi paši, jo tos bija rakstījis Jalmars. Tie gulēja tā, it kā būtu paklupuši uz zīmuļa vilktām līnijām, uz kurām tiem bija jāstāv.

   "Redzat, jums jāturas tā!" parauga raksts mācīja. "Redzat, tā ieslīpi, ar spēcīgu vilcienu!"

   "Ak, mēs jau labprāt gribētu!" Jalmara burti nopūtās. "Bet mēs nevaram, mēs esam tik vārgi."

   "Tad jums jāiedod zāles," teica Ole Miedziņš.

   "Nē, nē!" viņi sauca un uzreiz stāvēja tik taisni, ka prieks bija skatīties.

   "Nekāda stāstīšana mums tagad neiznāks," teica Ole Miedziņš. "Es viņus padīdīšu ierindas mācībā. Viens, divi! Viens, divi!" Un viņš lika tiem soļot, un beigās tie stāvēja taisni un spirgti kā jebkurš parauga raksts. Bet, kad Ole Miedziņš aizgāja un Jalmars no rīta tos aplūkoja, tad tie bija tikpat nožēlojami kā iepriekš.

Otrdiena

   Līdzko Jalmars bija gultā, Ole Miedziņš ar savu burvju šļircīti aprasināja istabā visas mēbeles, un tās uzreiz sāka runāt un visas runāja par sevi vien, tikai spļaujamais trauciņš ne, tas cieta klusu, dusmodamies par to, ka mēbeles ir tik godkārīgas un par sevi vien runā, par sevi vien domā, nemaz nepieminot to, kurš tik pieticīgi stāv kaktā un ļauj sev virsū spļaut.