Un tad uzreiz Jalmars, svētdienas drānās tērpts, stāvēja uz krāšņā kuģa, laiks tūliņ noskaidrojās, un viņi brauca pa ielām, apbrauca ap baznīcu, un tad visapkārt pletās liela, bezgalīga jūra. Viņi brauca tik ilgi, kamēr zeme vairs nebija saskatāma. Viņi ieraudzīja stārķu baru, kas arī devās prom no mājām, gribēdami nokļūt siltajās zemēs. Stārķi lidoja rindā cits aiz cita, un viņi jau bija lidojuši ilgi, ilgi. Viens no viņiem bija tā noguris, ka spārni gandrīz vairs nespēja viņu nest. Viņš bija pats pēdējais un drīz atpalika no pārējiem lielu gabalu. Visbeidzot viņš ar izplestiem spārniem laidās arvien zemāk, pāris reižu vēl pavicināja spārnus, bet tas nelīdzēja. Viņa kājas pieskārās kuģa tauvām, viņš noslīdēja lejā pa buru, un — bums! — uz klāja viņš bija.

   Tad kuģapuika viņu paņēma un ielika vistu būrī pie vistām, pīlēm un tītariem. Nabaga stārķis pagalam izmisis stāvēja viņu vidū.

   "Skat, skat, kāds ērms!" kladzināja vistas.

   Un tītaru tēviņš uzpūtās tik resns, cik vien spēja, un jautāja, kas šis tāds esot. Pīles kāpās atpakaļ, cita citu grūstīdamas: "Paej malā! Paej malā!"

   Un stārķis stāstīja par silto Āfriku, piramīdām un strausu, kas auļojot pa tuksnesi kā savvaļas zirgs, bet pīles no viņa stāstījuma neko nesaprata un piegrūda cita citai: "Laikam būsim vienisprātis, ka viņš ir muļķis."

   "Jā, viņš patiesi ir muļķis!" tītaru tēviņš apstiprināja un sāka buldurēt. Tad stārķis apklusa pavisam un domāja par savu Āfriku.

   "Jums gan ir skaistas, tievas kājas!" tītars sacīja. "Cik maksā olekts no tām?"

   "Pēkš! Pēkš! Pēkš!" visas pīles sāka smieties, bet stārķis izlikās to nedzirdam.

   "Smejieties vien droši līdzi," tītars viņam teica, "jo tas ir varen asprātīgi sacīts! Vai varbūt tas jums bija par zemu? Ak, ak — viņš jau nav sevišķi daudzpusīgs! Galvenais, ka esam interesanti paši sev!" Un tad vistas kladzināja un pīles pēkšķēja. Tīri briesmas, cik smejami tām bija pašu joki!