Un tad Jalmars pamodās.

Svētdiena

   "Labvakar!" teica Ole Miedziņš, un Jalmars pamāja ar galvu, bet tad pielēca kājās un apgrieza vecvectēva portretu ar seju pret sienu, lai tas nevarētu iejaukties sarunā tāpat kā vakar.

   "Tagad stāsti man pasakas: par tiem pieciem zaļajiem zirņiem, kas vienā pākstī dzīvoja, un par gaiļa kāju, kas vistas kāju gribēja precēt, un par lāpāmo adatu, kas bija tik smalka, ka iedomājās sevi par šujamo adatu!"

   "Laba daudz nevajag," Ole Miedziņš teica. "Tu jau zini, es labāk tev ko parādīšu. Es tev rādīšu savu brāli, ko ari sauc par Oli Miedziņu, bet ne pie viena viņš nenāk vairāk par vienu reizi. Un, kad viņš pie kāda atnāk, tad uzceļ to pie sevis zirgā un stāsta tam pasakas; viņš zina stāstīt tikai divas — viena ir brīnumjauka, tā ka neviens visā pasaulē neko jaukāku nevar iedomāties, otra atkal ir tik bezgala drūma un riebīga, ka tas nemaz nav aprakstāms!" — un Ole Miedziņš pacēla mazo Jalmaru pie loga un teica: "Tur tu redzēsi manu brāli, otru Oli Miedziņu. Viņu sauc arī par Nāvi. Redzi, viņš nemaz neizskatās tik nejauks kā bilžu grāmatās, kur viņu attēlo kā ģindeni. Nē, viņa drēbes ir izšūtas ar sudrabu: viņam ir skaists huzāra mundieris. Melns samta apmetnis plivinādamies karājas pāri zirga sāniem. Skat, kā viņš jāj aulekšiem!"

   Un Jalmars redzēja, kā šis otrs Ole Miedziņš, tālāk aulekšodams, ņēma uz sava zirga gan jaunus, gan vecus, citus viņš sēdināja sev priekšā, citus — aiz muguras, bet vienmēr vispirms pajautāja: "Kāda tev liecība?" — "Laba!" visi atbildēja. "Ļaujiet man pašam paskatīties!" viņš sacīja, un nu visiem bija jāparāda liecības. Un visus, kam liecībā stāvēja "izcili" un "teicami", viņš lika sev priekšā uz zirga, un tiem viņš stāstīja skaisto pasaku, bet tos, kam liecībā bija "gandrīz labi" un "viduvēji", viņš nosēdināja sev aiz muguras, un tiem bija jāklausās nejaukais stāsts. Viņi drebēja un raudāja, un gribēja lēkt nost no zirga, bet nevarēja, jo uzreiz bija pie tā pieauguši klāt.

   "Bet Nāve jau ir tas labākais Ole Miedziņš!" iesaucās Jalmars. "No viņas es nemaz nebaidos!"

   "Tev ari nemaz nav jābaidās," Ole Miedziņš teica. "Skaties, lai tev būtu laba liecība!"

   "Jā, tas ir par mācību!" nomurmināja vecvectēva portrets. "Tomēr līdzēja, ka izteicu savas domas." Un tad viņš palika mierā.

   Lūk, tāda ir pasaka par Oli Miedziņu. Lai nu viņš pats tev šovakar stāsta vairāk!