Un tad viņi saņēma dāvanas, bet bija lūguši, lai no ēdamām lietām neko nedāvina, jo viņiem pietiekot no mīlestības vien.

   "Vai medusmēnesi pavadīsim uz laukiem vai ceļosim uz ārzemēm?" jaunais vīrs jautāja, un padoms tad tika prasīts bezdelīgai, kas daudz ceļojusi, un vecajai sētas vistai, kura piecas reizes bija cāļus izperējusi. Un bezdelīga pastāstīja par siltajām, jaukajām dienvidu zemēm, kur vīnogu ķekari karājas tik lieli un smagi, kur gaiss ir tik maigs un kalni mirdz tādās krāsās, kādas šeit nemaz nav ieraugāmas.

   "Bet tur nav mūsu lapu kāpostu!" vista iesaucās. "Es vienu vasaru ar saviem cālīšiem pavadīju uz laukiem. Tur bija kāda smilšu bedre, kur mēs varējām iet un kašņāties, un tad mums bija pieejams dārzs ar lapu kāpostiem. Ai, cik zaļš tas bija! Neko skaistāku es nevaru iedomāties."

   "Bet viena kāpostgalva izskatās tāda pati kā otra," bezdelīga iebilda. "Un tad vēl šeit bieži ir nelāga laiks."

   "Pie tā jau pierod," vista noteica.

   "Bet šeit ir auksti, šeit salst!"

   "Tas kāpostiem nāk tikai par labu," apgalvoja vista. "Bet arī pie mums laiks var būt silts! Vai pirms četriem gadiem pie mums nebija vasara, kas ilga piecas nedēļas? Te bija tik karsts, ka ne elpu nevarēja ievilkt. Un pie mums nav visu to indīgo kustoņu, kas ārzemēs, un arī laupītāju pie mums nav. Tas ir tīrais nelietis, kurš netur mūsu zemi par skaistāko! Tāds nav pelnījis, lai viņš še būtu!" Un vista apraudājās. "Arī es esmu ceļojusi. Reiz grozā nobraucu vairāk nekā divpadsmit jūdžu. Bet no ceļošanas nav nekāda prieka!"