"Ko tad mēs šonakt darīsim?" jautāja Jalmars.

   "Jā, to nu es nezinu, vai tev šonakt atkal gribēsies iet uz kāzām. Šīs gan būs citādas nekā vakar. Tavas māsas lielā lelle, tā, kura izskatās pēc vīrieša un kuru sauc par Hermani, precēsies ar lelli Bertu. Bertai turklāt esot dzimšanas diena, un tāpēc dāvanu netrūkšot."

   "Jā, to jau es zinu," teica Jalmars. "Tiklīdz lellēm vajag jaunas drēbes, mana māsa rīko viņām dzimšanas dienas svinības vai liek dzert kāzas. Jau vai simt reižu tā noticies!"

   "Jā, bet šonakt būs simt pirmās kāzas, un, kad tās būs nosvinētas, tad būs beigas visam! Tāpēc tās būs tik bezgala jaukas. Paskaties tik!"

   Jalmars paskatījās uz galdu: uz tā stāvēja mazā papes mājiņa, kuras logos spīdēja gaisma, un alvas zaldātiņi ārpusē turēja šautenes pie pleciem, atdodami godu. Līgava ar līgavaini sēdēja uz grīdas, pret galda kāju atspiedušies, pavisam domīgi, laikam jau nu ne bez iemesla. Bet Ole Miedziņš, ģērbies vecāsmātes melnajā kleitā, viņus laulāja! Kad laulāšana bija galā, visas mēbeles sāka dziedāt šo skaisto dziesmu, ko bija sacerējis zīmulis un kas bija dziedama vakara jundas meldiņā:

"Kā vējš lai mūsu dziesma trauc

Un jaunam pārim sveikas sauc;

No ziemišķādas šūti abi.

Tie tagad stīvi stāv kā stabi!

"Urrā, urrā!" lai dziesma sauc.

Caur lietu un caur vēju trauc!"