"Jā, vista ir viena prātīga sieva!" lelle Berta teica. "Man nemaz nepatīk ceļot pa kalniem, tik vien tur ir kā — augšā, lejā! Nē, mēs labāk pārcelsimies uz smilšu bedri un pastaigāsimies pa kāpostdārzu."

   Un pie tā arī palika.

Sestdiena

   "Vai pastāstīsi man pasaku?" mazais Jalmars jautāja, līdzko Ole Miedziņš viņu bija apguldījis.

   "Tādam nolūkam mums šovakar nebūs laika," teica Ole un izpleta pār viņu savu skaistāko lietussargu. "Paskaties uz šiem ķīniešiem!" Viss lietussargs izskatījās kā viena liela ķīniešu bļoda ar ziliem kokiem un smailiem tiltiem, uz kuriem stāvēja mazi ķīnieši, galvas klanīdami. "Līdz rītdienai mums visa pasaule jāuzpoš skaista," Ole teica. "Jo rit ir svēta diena — svētdiena. Man jāuzkāpj baznīcu torņos un jāapskatās, vai baznīcu rūķīši spodrina zvanus, lai tie skaisti skanētu. Man jāiet uz lauka un jāparaugās, vai vēji nopūtusi putekļus no zāles un lapām, un — kas tas grūtākais darbs —jānoņem zemē visas zvaigznes un jānospodrina. Es lieku tās visas savā priekšautā, bet vispirms man tām jāpieliek numurs — un tāpat arī caurumiem, kuros tās tur augšā spīd, lai vēlāk atkal katra nonāktu savā īstajā vietā, citādi tās vairs neturēsies tur iekšā un mums būs par daudz krītošu zvaigžņu, jo tad tās cita pēc citas novirpuļos zemē."

   "Paklau, vai zināt ko, Miedziņa kungs?" ierunājās vecais portrets, kas karājās pie sienas, pie kuras atradās Jalmara gultiņa. "Es esmu Jalmara vecvectēvs; man jums jāsaka paldies par to, ka stāstāt zēnam pasakas, bet jūs nedrīkstat viņu maldināt. Zvaigznes nevar noņemt zemē un spodrināt! Zvaigznes, tāpat kā mūsu Zeme, ir debesu ķermeņi, un tieši tāpēc, lūk, ir labums no viņām!"

   "Paldies tev, vecais vecvectēv!" Ole Miedziņš atbildēja "Lielum lielais paldies! Tu jau esi ģimenes galva, tu esi tās pati vecākā galva! Bet es esmu vēl vecāks par tevi. Es esmu vecs pagāns. Romieši un grieķi mani sauca par Sapņu dievu. Esmu gājis vislepnākajos namos un eju tur vēl joprojām. Es nu gan saprotu, kā jāapietas gan ar lieliem, gan maziem. Stāsti tagad tu!" — to teicis, Ole Miedziņš aizgāja, savu lietussargu paņemdams līdzi.