Vispirms viņi nonāca garā gaitenī zem grīdas, kas ne par matu nebija augstāks, tik vien, lai viņi varētu izbraukt pa to ar uzpirksteni. Un viss gaitenis bija apgaismots ar prauliem.

   "Vai te nesmaržo jauki?" pelīte, viņu vilkdama, vaicāja. "Viss gaitenis ir izsmērēts ar speķādu. Kas vēl jaukāks var būt?"

   Nu viņi ienāca kāzu istabā. Pa labo roku stāvēja visas peļu jaunkundzītes — sačukstēdamās un sapīkstēdamās, it kā smiedamās cita par citu; pa kreiso roku atkal peļu — jaunskungi, ar ķepiņām ūsiņas braucīdami, bet istabas vidū bija redzams jaunais pāris. Viņi stāvēja izgrauztā siera garozā un visu acu priekšā dedzīgi bučojās, jo viņi taču bija saderināti un tūliņ bija jāsākas kāzām.

   Viesu saradās arvien vairāk un vairāk, daudz netrūka, ka peles cita citu būtu nospiedušas, un tad vēl jaunais pāris bija nostājies durvīs un neviens nevarēja tikt ne iekšā, ne ārā. Visa istaba, tāpat kā gaitenis, bija izsmērēta ar speķādu, tas tad arī bija viss mielasts, bet saldajā ēdienā tika rādīts zirnis, kurā maza pelīte no pašu radiem bija iegrauzusi jaunā pāra vārdus, tas ir, vien pirmos burtus. Tas bija kas gluži neredzēts.

   Visas peles atzina, ka kāzas esot bijušas skaistas un arī pašas izamizējušās pēc sirds patikas.

   Tad Jalmars brauca atkal uz mājām. Viņš tiešām bija pabijis lepnā sabiedrībā, bet viņam gan arī bija bijis jāsaraujas gluži maziņam un jāielien alvas zaldātiņa mundieri.

Piektdiena

   Taisni vai neticami, cik daudz ir pavecāku ļaužu, kas gribētu mani dabūt!" Ole Miedziņš sacīja. "Un it īpaši tādu, kas izdarījuši kaut ko ļaunu. "Mīļais, mazais Ole," viņi man saka, "mēs nespējam aizvērt ne acu, un tā nu cauru nakti guļam, redzēdami visus savus ļaunos darbus, kas gluži kā riebīgi, mazi troļļi sēž uz gultas malas un aplej mūs ar karstu ūdeni. Vai tu tomēr neatnāktu un neaizdzītu viņus prom, lai mēs varētu cieši iemigt?" Tad viņi vēl dziļi nopūšas: "Mēs par to labprāt samaksāsim. Arlabunakti, Ole! Nauda ir uz palodzes!" Bet es to nedaru par naudu," Ole Miedziņš piebilda.