Bet Jalmars piegāja pie vistu būra, atvēra durvis un sauca stārķi, un šis izlēca pie viņa uz kuģa klāja. Tagad viņš bija atpūties, un likās, ka pateicībā viņš pamāj Jalmaram ar galvu. Tad viņš izpleta spārnus un aizlidoja uz siltajām zemēm, bet vistas kladzināja, pīles pēkšķēja, un tītaru tēviņa sekste kļuva sarkana kā uguns.

   "Rīt mēs no jums vārīsim zupu!" Jalmars teica, bet pamodās pats savā gultiņā. Tas nu gan bija brīnišķīgs ceļojums, kādā Ole Miedziņš šonakt bija viņu izvadājis!

Ceturtdiena

   "Vai zini ko?" Ole Miedziņš teica. "Tikai nebaidies! Te būs maza pelīte." Un viņš pastiepa tuvāk plaukstu, uz kuras sēdēja mazais, glītais dzīvnieciņš. "Viņa ir atnākusi ielūgt tevi kāzās. Divas pelītes šonakt grib doties laulībā. Viņas dzīvo zem tavas mātes pieliekamā kambara grīdas, tas esot ļoti smalks dzīvoklis!"

   "Bet kā es iespraukšos mazajā peles alā?" Jalmars jautāja. "Tas manā ziņā!" atbildēja Ole Miedziņš. "Gan es tevi padarīšu mazu!" To teicis, viņš aprasināja Jalmaru no savas burvju šļircītes, un šis kļuva mazāks un mazāks, līdz pēdīgi nebija lielāks par mazo pirkstiņu. "Nu tu vari aizņemties alvas zaldātiņa drēbes, domāju, ka tās tev būs pašā laikā, un vienmēr izskatās braši, kad uz viesībām kāds atnāk mundieri."

   "Tiesa gan!" Jalmars piekrita un acumirklī bija apģērbts tāpat kā visglītākais alvas zaldātiņš.

   "Vai jūs būtu tik laipns un iesēstos savas mātes uzpirkstenī?" mazā pelīte palūdza. "Tad man būs tas gods jūs aizvilkt."

   "Vai dieniņ, vai tad jaunkundzei pašai būs jānopūlas?" Jalmars brīnījās, un viņi brauca uz peļu kāzām.