Viņa māja ar galvu un meta ar roku, dziedādama jauko dziesmiņu, ko pati bija sacerējusi un nosūtījusi Jalmaram:

   "Es domāju, Jalmar, ik mīļu brīd'

    Par tevi, tik mazu un maigu.

Tev mutīti gribētu noskūpstīt

Un pieri, un sārto vaigu.

Tev mācīju runāt ar priecīgu prāt'.

No tevis bij šķiršanās grūta.

Lai Dieviņš šai pasaulē stāv tev klāt

Kā eņģelim, kuru mums sūta!"

   Un visi putni dziedāja līdzi, puķes dejoja uz saviem kātiņiem, un vecie koki klanījās, it kā Ole Miedziņš ari viņiem kaut ko stāstītu.

Trešdiena

   Nu gan lietus gāza kā no spaiņa! Jalmars to pat miegā dzirdēja. Un, kad Ole Miedziņš atvēra logu, tad ūdens jau sniedzās līdz palodzei. Ārā bija sakrājies liels ezers, bet pie mājas stāvēja lepns kuģis.

   "Vai vēlies braukt līdzi, mazo Jalmar?" Ole Miedziņš vaicāja. "Tad šonakt nokļūsi svešās zemēs un no rīta būsi atkal atpakaļ!"