— Kur?!

   Un ieraudzīja aiz sevis ielas galā kā adatu gaisā Televīzijas Torni un sāka skriet no visa spēka. Bet, cik paskatās atpakaļ, tik redz: Tornis aiz muguras. Un visi kliedz:

   — Re, kā diedz!

   Un Poga metās pa galvu pa kaklu. Un visi kliedz:

   — Re, kā diedz, pa kaklu pa galvu!

    Un nezin kā tas būtu beidzies, ja Poga neieķeptu Asfaltā. Asfalts Pogu nomierināja. Ka Televīzijas Tornis pašlaik esot remontā un nemaz nevarot nekur paskriet. Poga nosauca Asfaltu par savu glābēju un turpmāk draudzējās tikai ar mīkstām lietām: ar Līmi, ar Biezputru. Tā bija ķēpīga dzīve: kad bija pielipusi, grūti bija atlipt, kad bija ieķepusi, grūti izķept; un Poga ļoti nomocījās. Kļuva ar katru dienu bēdīgāka.

    Un Pogai uznāca dzīves apnikums. Kādu dienu pie gāzētā ūdens automāta Pogu ieraudzīja Rāvējslēdzējs. — Ej tu, ripiņa! — viņš teica. — Ielec automātā, man gribas dzert.

   — Kāda es esmu ripiņa! — Pogai sanāca dusmas. — Es esmu Poga! — viņa teica.

   — Par Pogu tu nederi, — teica Rāvējslēdzējs. — Tev nav neviena caurumiņa. Poga paskatījās spogulī: jā gan, pretī viņai raudzījās apķepusi ripiņa, bez kāda raksta, bez kādas krāsas, bez neviena caurumiņa. — Ko sagribējusi! Poga gan tu neesi! — smējās Rāvējslēdzējs, bleķa zobus spīdinādams. — Varbūt tu būsi vēl gredzens? Varbūt ola? — Un Rāvējslēdzējs nelikās mierā: — Varbūt tu esi lidmašīna un pārvadā pasažierus?