— Nē, — jau bailīgāk teica Poga. — Es esmu Poga.

   — Varbūt tu esi krūze, ko? Un dod pienu? Ej derēt! — sāka kliegt Rāvējslēdzējs.

   — Kur? — prasīja Poga. Bet Rāvējslēdzējs tikai kliedza:

   — Derēt, derēt! Derēt!

   Un nu jau bija saradies tāds pulciņš ļaužu apkārt, un Pogai kļuva pavisam neērti. Nez kur uzradās Adata un aizrāva Pogu no pūļa.

    — Nāc šurp! Ko tu ļauj sevi apsmiet! Poga bija tā apjukusi, ka viņai bija vienalga, kas notiek.

   Adata aizveda Pogu pie Diega.

   — Kur tad tu tik ilgi biji pazudusi? — draudzīgi prasīja Diegs.

   — Kur tad tu derēji? — Kā — derēji? — nesaprata Poga.

   — Nu, varbūt piederēji? Poga sāka domāt.

   — No vienas puses, — teica Diegs, — tu biji brīva, — un izslaucīja Pogai vienu acīti. — Bet, no otras puses, tu nekur nederēji, —

un iztīrīja Pogai otru actiņu. — No vienas puses, visi jau grib būt brīvi un svabadi, — teica Diegs un atbrīvoja Pogai trešo aci.