Es pazinu kādu Feju, kura skaisti tamborē. Pats es esmu vairāk no dzelzs un valkāju tikai dzelzs vamžus un bruņukreklus — pašam man neko tamborēt nevajag. Man kājās ir saksaula tupeles un galvā drāšu mice. Un sirds man ir no sarkanas dzelzsrūdas. Mana runāšana ir no skaista bleķa. Manas dziesmas kā skrūvītes griežas dēļos, un, kad tās griež laukā, viņas skan otrādi atpakaļ. Es esmu dzelzs vīrs, un pašam man neko notamborēt nevajag. Bet man vajag žogu. Jo, mani no dzelzs zinādami, katru dienu nāk ciemos visādi dzelzsgabali, pavisam sveši lūžņi un metālu atlauzumi.

   Vakar pat — atnāca trīs durvju rokturi un sāka rokturēties gar manām durvīm. Tad atvilkās kāds pārdedzis elektrības korķis un,neatradis, kur ieskrūvēties, iegriezās manā tintnīcā. Es nevaru arī savas putupelītes (man ir putupelītes no putukrējuma) laist pastaigāties: pa manu zāli slaistās sanākuši nolietoti bārdas dzenamie asmenīši.

   Tukšās konservbundžas nāk no visas pasaules un nez kāpēc iedomājušās pie manas mājas kāpt kokos un tēlot putnu ligzdiņas. Un aizviņnedēļ atvēlās liela, sarūsējusi skārda muca un teica, ka viņa ir ar mieru, ja es viņā turētu medu vai zapti. Mazi dzelzs zāģīši piesolās no rīta man sazāģēt kafijas pupiņas un saraustīti ķēžu gali solās ābelē ābolus pieķēdēt, lai nenokrīt.

   Kad es no rīta gāju puķes liet, tur puķuzirņos bija ielīduši septiņi šašliku iesmi — par turētājiem. Es vairs nevarēju paciest to vīlēšanos un to šķindoņu, to knikstoņu un klaboņu, ar kādu manā sētā no visiem krūmiem lien metāla gabali, un es uztaisīju žogu, rūtainu drāšu žogu, bet tajā katru rītu no ārpuses bija pakārušies jauni un jauni dzelzīši, un visi prasījās iekšā. Mazās, bezkaunīgās nagu vīlītes vienkārši izlīda kā vīķītes cauri dzelzs tīklam un bakstījās gar maniem ķirbjiem. Arī knīpstangas līda cauri un ēda manas zemenes.

   Vienīgi vecie spaiņi palika aiz žoga un sūdzējās cits citam, ka viņi nemaz tik ļoti netekot un ka arī ar tekošiem spaiņiem gluži labi varot nest sasalušu ūdeni. — No kurienes? — es prasīju. — No kādas sasalušas akas, — viņi teica. Tad es uztaisīju augstu žogu no koka. Arī žogam līda cauri vecas pannas un kāvās gar manu cepeškrāsni.