Viņai vajadzēja redzēt pieticību un prieku, lai varētu vēl ticēt laimei. Un viņa patiesi būtu atstājusies no amata un aizgājusi kalnā, vecā atraitņu namā, kur aiz loga ir tik tumšas egles, tik garas ēnas un dzeltens mēness kā vaska ritenīts stāv pustumšā rūtī, - tur tik labi būtu vērpt garo atmiņu pavedienu. Bet viņa bija drusku burve, mazā Laime, un, kad Baltā Devēja roka bij pārāk skopa un vēsa, tā griezās pie vecā rudača, Zemes Gara, un tai dažreiz tiešām izdevās lietas, kādas atgadījās tikai vecos laikos. Paklausāties tik! Kad Ansis piegāja pie apsvīdušā spoguļa, lai paskatītos savās sarkanajās acīs, viņš piepeši ieraudzīja uz spoguļa malas zaļu vara vērdiņu.
    “Mana māte arvien teica: Kas labāks par uti, to paņem līdz,” pirtnieks nodomāja un iebāza vērdiņu kabatā.
    “ Lai maza, bet laime,” pirtnieks, uz māju iedams, domāja un aptaustīja vērdiņu kulē.
    “ Bet ko es darītu, ja es atrastu zelta gabalu, tik lielu kā tas mēness?” viņš runāja pats ar sevi, skatīdamies mēnesī, kas spožs un apaļš karājās par tumšiem namu jumtiem.
    “ Muļķa Ansi,” mēness teica, “tu jau sen mani esi atradis. Vai es tev nespīdu kā tīrākais zelts?”
    “Ī, tu spīdi gan , bet nesildi. Bet, ja man būtu zelta gabals tik liels, kā tu, es gan zinu, ko darītu. Es uzceltu savai mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta. Tad pa vakariem viņai nebūtu jāsēd tumsā. Tur vara lukturos degtu augstas baltas sveces, kā mācītāja mājā un nekad netrūktu sāls un maizes ... Ko tu tur lielies ar savu zeltu? No vakara tu nāc vēlu augšā un tad paskaties tikai no augšās pa rūti un aizlien pie savām zvaigznēm ... Bet ko es šovakar lai pārnesu mājā?” Tas domāja tālāk un gāja, galvu noliecis, gariem, smagiem soļiem. Viņš apstājās pret maiznīcu ar lielu kliņģeri uz durvīm, kura nosūbējušais līkums vāji zeltojās mēnesnīcā. “Tur arvien par vērdiņu kaut ko var dabūt.” Viņš iegāja maiznīcā.
    Maiznieks patlaban kāpa augšā no cepļa pagraba ar brūnu kliņģerīšu pannu uz galvas.
    “ Cik maksā?” pirtnieks prasīja.
    “ Par vērdiņu divi,” maiznieks atteica un izlaida kliņģerīšus uz galda. Viņi vēl skrēdāja knikšķēdami, un pār viņiem vēl dvašoja krāsns tveice. Ansis paņēma divus un uzlika vērdiņu uz galda. Iedams viņš vienu sāka ēst - viņš bij ļoti izsalcis. Bet, kad viņš ar to bij galā, viņam vēl stiprāk sāka gribēties ēst, un otrs kliņģerītis tik silts gulēja kabatā un čukstēja: “Apēd mani, apēd.”
    “ Nevaru. Es nesu tevi mātei.”