“ Nu, nolauz tik radziņu, mātei jau vēl paliks.” Ansis bāza roku kabatā un nolauza radziņu. Bet kliņģerītis silti spiedās klāt un čukstēja: “Nu, ņem vēl pusi, ko tu niekojies, es jau nemaz neesmu tik mazs.”
Ansis nolauza un apēda vēl vienu pusi. Bet tad viņš domāja: “Kas nu ies ar puskliņģeri mājā. Un māte jau nemaz negaida un nezina, ka es dabūju vērdiņu.” Un Ansis apēda paliku. Tad tikai viņš saprata, ka apēdis abus kliņģerus un ka nu jāiet uz māju tukšām rokām. “ Ak, velns, būtu man vēl bijis vērdiņš!” Ansis iesaucās un meklēja kabatās. Un to brīnumu! Tur tiešām bij vēl vesels vērdiņš.
    “ Vai tik tas nav laimes vērdiņš, kurš vienmēr paliek kabatā, izdod, cik gribi?” Ansis teica un viltīgi pats sev pameta ar acīm. “ Ies, izmēģinās.”
    Viņš gāja atpakaļ uz maiznīcu, paņēma vēl divus kliņģerīšus un nolika vērdiņu uz galda. Palūkoja kabatā: vērdiņš, kā bijis.
    “ Aha, nu man ir skola rokā!” Ansis priecīgs domāja un ņēma kliņģerīšus pāru pa pārai, maksādams pa vērdiņam, kamēr galds bija tukšs. Viņš piebāza ar tiem pilnas kules, piesēja lakatu un gāja laimīgs uz māju.
    “ Māt, nu mēs nekad vairs nesēdēsim vakarā bez maizes, es atradu laimes vērdiņu!” Ansis teica, pārnācis savā tumšā kaktā, no kura mēnesnīcā pacēlās viņam pretī mātes baltā galva. Viņš nolika tai nastu klēpī un izstāstīja visu, kas bij gadījies.
    “ Kur tad šis ir?” māte prasīja.
    “ Vai kāds zaļš! Kā zemē gulējis,” viņa teica un pacēla vērdiņu savos tumšos, sarepējušos pirkstos pie pašām acīm. “ Saka jau, saka, ka katra laime esot zemē aprakta: kas protot, tas atrodot. Tev jau, dēls viņa pati iekāpusi rokās. Glabā labi! Kas tādu dabū, tā mūžam pietiek.”
    Un Ansis vēl ilgi vakarā stāvēja pie loga, grozīdams pirkstos brīnišķo vērdiņu.
    Otrā dienā viņš apvilka zaļo svētdienas kamzoli un izgāja pastaigāties. Viņš skatījās uz namiem un pārdotavu durvīs izkārtām precēm, uz mantām, ko ormaņi veda savos vezumos, it kā tas viss viņam piederētu. Tur ielā cēla jaunu namu. Strādnieks noliecies krāva ķieģeļus nestavās. “Ko maksā ķieģelis?” Ansis prasīja, lūkodamies darbā. “ Vērdiņu gabalā,” strādnieks jokoja. Un Ansis nogāja ķieģeļu ceplī, kur zemē ieraktas zvēroja sarkanas krāsnis un visapkārt bij augstas ķieģeļu grēdas. Pār viņām vizēja kā rožaini pelni, kā putekļi no sakaltušām rožu lapām. No šiem ķieģeļiem kraut augstas sienas pret vakara sauli - tas būtu jauki. Un Ansis prasīja ķieģeļniekam, vai viņš ir ar mieru saņemt naudu par ķieģeļiem vērdiņos. - “Par ko vērdiņos? Es no vara ķieģeļus netaisu. Ej uz tirgu, tur ir mainītavu diezgan, tur tu vari izmainīt savus vērdiņus zeltā un sudrabā,” ķieģeļnieks atbildēja.