Ansis nokaunējies aizgāja.
    Otrā rītā agri viņš devās uz tirgu un ieņēma vietu pie naudas mijēja galda. Viņš lika un skaitīja vērdiņu pēc vērdiņa un pirka zeltu un sudrabu. Viņš stāvēja tur katru dienu, noliecies pār naudas čupu, kā pieaudzis pie galda. Viņš mija savu laimi zeltā un sudrabā. Viņš gribēja būt kungs pār šo pilsētu, kungs pār ielām, kur bij staigājis, pie malas spiezdamies, sarāvies savās lupatās, kā nabaga pirtnieks.
    Visos pilsētas stūros viņam cēla namus. Mūrnieki mūrēja un pacēlās līdz ar augošo namu arvien augstāk debesīs, lejā sēri un gaiši skanēja akmeņkaļu kalti, galdnieki drāza garas zelta skaidas, zāģi elsoja - darba un dzīvības prieka bij pilni visi stūri, tik pats saimnieks sēdēja noliecies pār naudas čupu, un viņa pierē pamazām ievilkās divas cietas, sausas grumbas. Viņam nebij laika pacelt acis: ikkatrs svabads mirklis maksāja vērdiņu. Un kas gan bij ko redzēt? Visi šie nami, šīs teltis, viss šis tirgus bij tai netīrā naudas čupā, kas gulēja viņam priekšā. Par to varēja visu nopirkt. Saule gan nebij pērkama, bet viņā jau varēja sildīties katrs suns, kas izlaidies gulēja pie vārtiem.
    Reizēm pie viņa atnāca māte, uz spieķīša atspiedusies, un viņš tai ātri iespieda rokā vērdiņu.
    “Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.”
    Un māte gāja atpakaļ uz savu tumšo kaktu, kur vēji lodāja caur izdrupušiem pakšiem un lietus pilēja no caurā jumta. Reiz dēls viņai bij solījis siltu priežu istabiņu. Bet vai nu viņam bij vaļas tagad par to domāt! Un jaunos namos, ko viņš cēla bij tik dārgi dzīvokļi - vai tur piederēja būt tik vecam un prastam cilvēkam? ... Viņa nespēja saprast dēla, bet ticēja viņam un bij uz viņu lepna. Viņas dēls bij tik bagāts un varens - vai vēl lielāku laimi vecuma dienās varēja piedzīvot? Bet, kad vakaros gar logu smagiem soļiem strādnieki nāca no darba mājā, viņa palika nemierīga un domāja, cik labi bij toreiz, kad Ansis, pārnācis vakarā mājās, nolieca galvu viņai klēpī un izsūdzēja savas bēdas. Tad viņam nebij nekā vairāk kā šīs bēdas, bet šais bēdās bij viņa sirds ...
    Tā pagāja daudz gadu. Ansim piederēja jau puspilsētas, un visi viņu sauca par Bagāto Ansi. Viņa namos bij ļaužu kā šūnās bišu. Bez ikdienas raizēm un nelaimēm viņi sakrāja vēl šais akmeņa šūnās daudz draudzības un mīlestības kā salda medus, tik Bagātam Ansim nebij drauga, izņemot vērdiņu, kurš no lielas lietošanas bij noberzts sārts. Māte bij mirusi, un viņš nemeklēja vairs cilvēka: draugi paņēma tik laiku. Agri vai vēlu viņš sēdēja, noliecies pār naudas čupu. Viņam bij izaugusi gara, sirma bārda, un viņa pirksti kā kukaiņi drebēdami rāpoja pa zelta un sudraba gabaliem.