Bet kā koks, kas stāvējis taisni, nolīkst reiz, kad serde tam izžuvusi, tā Bagātais Ansis -     kas vēl nebij redzēts - kādā svētdienā ieslēdza savus vērdiņus dzelzs pagrabā un izgāja aiz pilsētas pastaigāties. Laiks bij jauks. Ļaudis gāja jautros baros ar draugiem, sievām un bērniem. Samīlējušies staigāja, sadevušies rokās. Bagātais Ansis vien īgni novērsās no ļaudīm, jo kā gan tik bagāts un varens kungs ies kopā ar visiem. Viņa vienīgais draugs gulēja tam kabatā, un viņa domas pastāvīgi grozījās ap to kā zeltkājainas bites ap asins sarkanu ziedu.
    Bagātais Ansis nogriezās pa sānu ceļu un no nāca skaistā gravā, un tur atrada vientuļu avotu zem ziediem nosniguša ievas cera, kurš lēnā vējā nometa pa pārslai garā zālē. Viņš noslaucīja pieri un nolaidās pie avota zemē. Zili un dzelteni tauriņi laidās no zieda uz ziedu, paši kā vēja atrauti ziedi. Visapkārt sīca un zibēja brūni, zili un zeltaini kukainīši, zāli uz leju kustināja klusas, sīkas ūdens straumes kā mirdzoši sudraba vaguliņi, kuri nemierīgi lodāja gar viņas saknēm.
    Bagātais Ansis nolika cepuri un spieķi, un vējš uzpūta uz viņa pieres patīkamu miera sajūtu. “Nē, te tiešām skaisti,” viņš teica un noliecies lūkojās avotā. No skaidrā ūdeņa tam raudzījās pretī barga veča seja. Jā tā bij viņa paša, Bagātā Anša, seja, tā viņam arvien bij labi patikusi. Un viņš izvilka no kabatas laimīgo vērdiņu un smaidīdams rādīja to savai bildei ūdenī. Un atspīdums smaidīja viņam pretī un rādīja sarkanu vara vērdiņu, kurš asi kvēloja uz avota mierīgā, zaļganā līmeņa.”
    Bagātais Ansis nekad vēl nebij bijis tik tuvu laimei kā šinī brīdī, bet taisni šinī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām un ievēlās ūdenī. Un avota dibenā uz baltā mutuļa, kas nerimstoši nāca no zemes augšā, šūpodamies pacēlās sarkans velniņš un smiedamies izplēta rokas.
    “ Uz redzēšanos, Ansi,” viņš locīdamies smējās, un viņa vārdi nāca no avota dibena augšā kā sarkani burbuļi. “Nu es esmu tīrs, un tu vari iet, man vairs tevis nevajaga. Viss, kas man bij virsū, nu ir pie tavām rokām. redz, kādu tu mani esi noberzis sārtu! He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu - mazgāji man muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks, pirtnieks! ... ” Avots mutuļoja un šņāca, un Ansis, bailēs drebēdams, atrāva seju.
    Bet velniņš, sārts un jauns, atgriezās elles liesmās ... Ansis izplēta rokas un gribēja skriet viņam pakaļ, bet viņam priekšā bij tikai sajaukts avots, no kura nāca baiga sēra smaka.
    Kad Bagātais Ansis lēni vilkās uz māju, tam ausīs skanēja, it kā viņš būtu ar tukšu vidu. Tā nobeidza viņš savu dzīvi ar tukšumu krūtīs. viņa sirdi vairs neatrada jauna mīlestība, un pirkstus, kuri bija raduši tikai raust, vairs nespēja atliekt saldā devēja vara.
    Kad Ansis bij aizgājis, ievu krūms sakustējās un viņa vietā parādījās pati Laime savās baltās villainēs. Viņa piegāja pie avota, kura ūdens atkal bija maigs un zaļš kā zāle, un noliecās pār to. Klusa, pelēka asariņa iekrita skaidrā ūdenī. Un ūdens no tā laika avotā tapa rūgts. Bet Laime nozuda atkal meža dziļumā. Un zvejnieks, cilādams vakarā tukšo tarbu, un arājs, slaucīdams sviedrus grūtās vagas galā, nopūtās: “Dievs vien zin, kur mana laime palikusi. Kā ūdenī iekritusi.”
    Bet laime domāja, cik labi būt tur kalnā, klusā mājā, kur logā raugās mīļš, apaļš vaska mēnestiņš, tur krēslā būtu tik labi vērpt garo skumju pavedienu.

1912.