Peonija jau taisījās iziet tautās, kad nomira māte, novēlēdama vecākās meitas gādībā sešas galvas prāvo bērnu bariņu. Ko tagad darīt, kā būt? Mīles­tība vēlēja steigties pie Simeona, sava izredzētā, bet solījums un rūpes par mazākajiem brāļiem un mā­sām kā ciešs valgs turēja pie tēva būdiņas. Vai nu Simeons nesapratīs?

   - Pacieties pāris gadiņu, tad māsa nāks tavos ga­dos un gādās par mazākajiem, - Peonijai teica tēvs, un viņa piekrita. Bet, kad māsa bija pieaugusi, tai gadījās drošs ņēmējs, un viņa tik ļoti raudāja un lūdzās Peoniju, lai neizpostot viņas laimi, līdz Peonija piekrita atlikt savas kāzas vēl pāris gadiņu.

   - Tie daži gadi aizlidos kā uz putna spārniem, un mūsu mīlestību būs pārbaudījis nepielūdzamais laiks, - Peonija mierināja Simeonu.

   - Kad jāgaida, jāgaida, - teica Simeons. Bet viņa tēvs un māte nebija ar mieru, ka vecākais dēls dzīvo neprecējies, un izdzina viņu no mājām.

   Tā Simeons aizgāja pasaulē, norunādams ar Peo­niju, ka pēc diviem gadiem atsūtīs pasta balodi pēc ziņas, vai nu viņš var nākt.

   Aizritēja viens gads, aizritēja otrs. Atlidoja balodis ar Simeona vēstuli un baltu svešzemes ziedu knābī.

   - Paldies, mans mīļais draugs, - Peonija rakstīja Simeonam. - Es redzu, ka tu par mani esi domājis.

   Arī es šos gadus domāju par tevi, bet tā nu ir izncis, ka mums jāgaida vēl divi gadi, kamēr paaugsies mans brālis.

   Bet, kad brālis pieauga, viņam gadījās tik izde­vīga iegātņu vieta, ka to nu nekādi nedrīkstēja palaist garām.